Viss sākās 18. gs. Šajā laikā Latvijā bija raksturīga dzimtbūšana, saimnieciskais un morālais pagrimums. Kā saulesstars tumsā iemirdzējās Brāļu draudzes, kuru mācība par pilnīgāku un taisnīgāku dzīvi guva lielu atbalstu. Tomēr sātans visu laiku ir nomodā, ar laiku Brāļu draudžu kustība apsīka. Populāri kļuva marksisti ar savu maldu mācību par cīņu pret ekspluatatoriem, par paradīzi zemes virsū. Tomēr ne visi iekrita viņu tīklos. Dievišķā mācība, kura caur Jēzu Kristu ved pie atgriešanās no grēka un atdzimšanas un izpaužas apžēlošanā un grēku piedošanā, jau gadsimtiem tiek sludināta baznīcās, bet daudzi tur nesaņēma solīto, jutās vīlušies, meklēja kaut ko labāku. Tāpēc populāri kļuva sludinātāji no ārzemēm, piemēram, baptisti un arī vietējie sludinātāji Buši, Pakalns, u.c. 90. gados Dievs Rīgā saveda kopā vienkāršus un nemācītus ļaudis, kuri bija dzirdējuši dažādu sludinātāju atšķirīgās atziņas un baidījās pievilties, jo viņu sirdis bija sasniedzis Jēzus brīdinājums par viltus praviešiem. Viņi pēc sava prāta centās tulkot Bībeli, bet nenonāca pie kopīgām domām. Tomēr viņi nonāca pie vienas atziņas – “Dievs taču mūs redz, necienīgus, nesaprātīgus cilvēkus, kas negrib pievilties, cilvēcīgi spriežot. Dieva vārds mums māca izeju: Lūdziet! Meklējiet! Klaudziniet!”. Tā šie vīri darīja, bet gāja laiks un atrisinājuma nebija. Tomēr cerība netika zaudēta.
1899. g. svētdienā pēc Jāņiem lūdzēju pulciņš bija sapulcējies brāļu Zuzu dzīvoklī. Pēkšņi nāca atbilde no Dieva, par kuru klātesošajiem bija skaidrs, ka tā ir no Dieva. Gara spēks pārņēma Jāni Zuzi un Vili Siliņu. Viņi deva norādījumus un zīmes: aicināja Pēteri Bērzupu: “Gani manus jērus, gani manas avis”; Didžu Grunti aicināja par evaņģēlija sludinātāju, Jāni Zuzi par pravieti. Pulciņā apvienojās apmēram 40 cilvēku, kas līdz 1. Pasaules karam pastāvēja kā māju draudze; ar laiku cilvēku skaits pieauga līdz 200 un vairāk. Sludināšanas temati bija svēta dzīve, gatavošanās Jēzus otrreizējai atnākšanai, atgriešanās no grēkiem. Ķeizariskās Krievijas iestādēm tika sūtīti lūgumi reģistrēt draudzi, bet tikai pēc Februāra revolūcijas 1917. g. notika pirmā atklātā evaņģēlija sapulce. Kara laikā draudzes dzīve bija ļoti aktīva, pievienojās jauni locekļi no jau reģistrētās Jēzus evaņģēliskās Jēzus draudzes ar savu nosaukumu un zīmogu, kas atviegloja draudzes atklātu darbību.
Pirmajā Pasaules karā draudze tika brīnišķīgi vadīta. Kad vācu armija ieņēma Rīgu, tika izsludināta evakuācija. Draudze saņēma norādījumu palikt uz vietas. Tie, kas palika, tika pasargāti, necieta badu, bet tie, kas aizbrauca, atgriezās pēc vairākiem gadiem, izcietuši lielas mokas. Vēl par to liecina tas, ka pirms vācu okupācijas draudze izsauca Lielo salīdzināšanās dienu, lai izlūgtos Dieva vadību. Vēstījums liecināja, ka Dievs uzcēla sētu, kas pasargās draudzes locekļus, kas nelauzīsies ārā. Vēl viena Dieva žēlastība izpaudās, kad draudzes loceklis maiznieks Jānis Bērziņš uzņēma savā aprūpē apm. 70 atraitnes un bāreņus. Kad karš gāja uz beigām, no visas Latvijas ieradās draudzes locekļi un tika izsludināta Lielā pateicības diena, kurā tika apliecināta Dieva vadība un draudze tika stiprināta ticībā.
Pēc Latvijas valsts nodibināšanas pienāca draudzes ziedu laiki. Notika rosīga jaunatnes darbība un svētdienas skola, māsu pulciņš rūpējās par atraitnēm, tika noorganizēta draudzes savstarpējās palīdzības un kultūras veicināšanas biedrība, kas izdeva žurnālu “Gaišos ceļos”. Pulciņi tika izveidoti dažādās Latvijas pilsētās. Trūcīgajiem un bāreņiem tika sniegta palīdzība.
Ārēji viss izskatījās labi. Tomēr sātans nesnauda. Draudzē tika pieņemti ierobežojoši likumi ar mērķi neaizrauties ar pasaulīgām izpriecām, greznošanos, sportu, mākslu, izglītību. Protestējot, no draudzes aizgāja daudzi no jaunās paaudzes. Pietrūka savstarpējās mīlestības, sākās negācijas – aprunāšana, augstprātība, tiesāšana. Grēki kļuva arvien smagāki. Tāpēc Dievs pieļāva, ka 1936. g. valdība uz ienākušo sūdzību pamata draudzi slēdza.
Daži simti uzturēja savstarpējās saites, bet draudze nogāja pagrīdē. Notikumi 2. Pasaules karā liecina, ka draudzi piemeklēja Dieva sods – daudzi tika izsūtīti, iesaukti armijās, pazuda bez vēsts. Tomēr bija arī tādi ticības varoņi, kas lika dzīvību ķīlā, atteicās no zvēresta Sarkanarmijā un gāja bojā tundras lēģeros.
Bija arī cerību brīži. 1944. g. tika nopostīta Jelgava, tāds pats liktenis sagaidīja Rīgu, bet draudze sanāca kopā un lūdza Dievu. Rīga tika daudz izpostīta, bet ne dzīvojamie rajoni. Tomēr pārbaudījumi nebeidzās, kolektivizācijas dēļ tika zaudēti īpašumi, ateisma propaganda atņēma gandrīz veselu paaudzi, valdīja iekšējas nesaskaņas. Draudze zaudēja gan pravieti, gan evaņģēlistu. Nesaskaņas noveda pie draudzes sašķelšanās. Kad atjaunojās Latvijas valsts, draudzes mazākā daļa piereģistrējās, lai darbotos legāli. Otra draudzes daļa piereģistrējās ar nosaukumu “Pirmā evaņģēliskā Jēzus draudze”. Kontaktu ar otru draudzes daļu nav izdevies atjaunot.