Kad gaiss sāk virmot krāsās un skaņās,
Kad putniem vairs negribas klusēt,
Kāds dīvains spēks, kad plēš pumpurus vaļā,
Un nespēj tie mierā vairs dusēt,
Katrs asniņš cenšas mums sludināt:
“Jauns pavasaris atkal ir klāt!”
It viss, kas bija izmidzis, dzīvībai mostas,
Sirds, mosties tu ar dabai līdz!
Ja blakus tev katrs dzied, zaļo un slavē,
Kas tevi vēl darīt to kavē?
Nāc ārā no tumsas un sala,
Ver durvis dzīvībai vaļā!
Laid sirdī gaismu, laid saules starus,
Lai apgaismo katru stūri,
Laid iekšā dziesmu un mīlestību,
Lai sabrūk it visi mūri,
Laid sirdī Jēzu un laimi to,
Kas seko tam vienumēr līdzi,
Jo Viņš ir tavs Glābējs, Pestītājs, sargs,
Tavs mūžīgais pavasaris!
(Ivita Jansone, 2001)