“Kungs viņai atbildēja; Marta, Marta, tu par daudz ko esi norūpējusies un satraukusies, bet ir tikai viena lieta nepieciešama. Marija sev izvēlējusies labāko daļu, tā viņai netiks atņemta.” (Lk 10:41-42)
Šis Bībeles stāsts ir par divām māsām – Martu un viņas jaunāko māsu Mariju. Ir aprakstīta parasta sadzīves situācija. Jēzus ar saviem mācekļiem ceļodami nonāca kādā ciematā, kur apmetās pie divām sievietēm-Martas un Marijas. Viņi tika laipni uzņemti un apkalpoti. Kā jau visās vietās, kur Jēzus apmetās, Viņš cilvēkiem, kas pulcējās pie Viņa, sludināja evanģēliju. Noteikti Viņš arī dziedināja daudzus, kā jau tas bija ierasts visur, kur Jēzus uzstājās. Tur noteikti bija daudz cilvēku un dabiski, ka visus vajadzēja aprūpēt, paēdināt, iespējams arī dot naktsmājas. Skaidrs, ka darba un rūpju Martai, kā vecākajai māsai, bija gana daudz. Viņas māsai Marijai ļoti interesēja Jēzus runas, mācība, Viņa darbība, tāpēc viņa nevis palīdzēja māsai apkalpot sanākušos, bet gan apsēdās līdzās Jēzum un klausījās. Viņa bija tik ļoti aizrāvusies un pārņemta no Jēzus, ka pilnībā bija aizmirsusi gan Martu, gan savus pienākumus. Un bija tikai dabiski, ka Marta aizrādīja Marijai, ka tā nemaz nepalīdz viņai. Viņa pat piegāja pie Jēzus un lūdza, lai Viņš liktu Marijai iet palīgā viņai. Bet Jēzus jau redzēja ne tikai cilvēku rīcību, Viņš redzēja un zināja Marijas sirdsdomas un degsmi, ar kādu viņa uzņēma to vārdu, ko Viņš sludināja. Tāpēc Viņš Martai atbildēja-tu par daudz esi norūpējusies, mums taču visa ir diezgan, nāc arī tu pie mums, noliec savas mājas rūpes malā, apsēdies pie Marijas un paklausies. Marija ir izvēlējusies uzņemt šo vārdu, viņa jūt šo nepieciešamību, viņai tas ir galvenais, tā ir viņas labākā daļa, un tā viņai paliks mūžīgi. Ikdienas rūpes, darbs, visas šīs pasaulīgās lietas ir vajadzīgas, bet tas nav galvenais, tās visas ir iznīcīgas lietas. Bet tas, ko mēs uzņemam savās sirdīs, mūsu ticību uz to Kungu nekas nevar atņemt, šīs lietas paliek pie mums mūžīgi. Šīs zemes mantas ir iznīcīgas, tās der zemes dzīvei, kas ilgst vien īsu brīdi. Mums Jēzus ir rādījis citu mantu, kas ir mūžīga. Lk 12: 33 Viņš saka: “Dariniet sev naudas makus, kas nenodilst, neizsīkstošu mantu debesīs, kur nedz zaglis tiek klāt, nedz kodes to sagrauž.” Un turpat tālāk seko vārdi: “Kur ir jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds.” Šī neiznīcīgā manta, ticība, cerība uz to Kungu un dzīve Jēzū Kristū arī ir tā labākā daļa, ko izvēlējās Marija. Protams, uz šīs zemes dzīvojot, bez darba un ikdienas rūpēm, bez laicīgās mantas mēs nevaram iztikt. To Jēzus arī neaicina atmest, bet tas nedrīkst būt galvenais, tas nedrīkst pārmākt mūsu galveno uzdevumu un sūtību šajā zemē. Pasaules ļaudis saka – mēs esam bagāti, vareni, mums ir daudz mantas, mēs esam gudri un spējīgi, mums nekas nav neiespējams, tā ir mūsu labākā daļa, mums ir viss un neko vairāk nevajag. Jēzus par šādiem cilvēkiem stāstīja līdzību (Lūkas ev. 12. nod. 16-21 pants) Šim bagātniekam nekā netrūka, bet ko Dievs viņam atbildēja? Šajā naktī tiks tava dzīvība atprasīta, kam tad tev visa tava bagātība. Tā notiek tam, kas krāj tikai sev, bet netop bagāts Dievā. Mūsu labākā daļa ir dievbijīga dzīve, kas vērsta uz to Kungu. Tu vari pazaudēt mašīnu, Dievs tev vietā dos citu. Tu vari pazaudēt visu savu mantu, Dievs tev dos daudz vairāk. Bet, ja tu pazaudēsi Dievu, cita tev nebūs. Šī manuprāt ir tā svarīgākā atziņa, ko mēs ne mirkli nedrīkstam aizmirst. Dievs ir teicis – no šiem akmeņiem Es varu Ābrahāmam bērnus radīt. Jēzus ar dažām maizēm un zivtiņām pabaroja tūkstošus. Vai tad mūsdienās ir kas mainījies? Nebūt ne. Mēs varam tāpat kā Marta pūlēties un strādāt augu dienu, pat visas svētdienas, cerībā sakrāt bagātību un labklājību, un domāt: kamēr esam jauni un stipri, skriesim un pūlēsimies, lai mums būtu bagātas un laimīgas vecumdienas. Protams, nav jābūt sliņķim, nav jāsēž rokas klēpī salikušam un jāgaida, lai Dievs visu dod. Arī tas nav pareizi, un Dievs mūs uz to neaicina. Bet tas nav galvenais, tā nav mūsu labākā daļa. Mūsu labākā daļa ir dievbijīga dzīve, vispirms kalpošana tam Kungam un pēc tam viss pārējais. Ja mēs savu dzīvi veidosim uz šiem principiem, tad mūsu labākā daļa būs mūžīgā dzīve pie Jēzus Kristus debesīs. Āmen.