Droši vien, daudzi no mums ir pamanījuši, ka pie mums Latvijā ir daudz dusmīgu un neapmierinātu cilvēku. Mēs esam neapmierināti ar to, ka ir apmācies laiks, ka rītos agri jāceļas, esam neapmierināti ar savu dzīvi. Citi ir dusmīgi uz saviem priekšniekiem, vecākiem, sievām, vīriem. Kādēļ tik daudz dusmīgu un neapmierinātu seju? Mēs, latvieši, jau neesam tik drūmi, bet mums šķiet, ka daudz kas nav kārtībā, kaut kas nav tā, kā mums gribētos. Es gribu un man nav…
Tātad viens no neapmierinātības iemesliem ir mūsu neīstenojušās vēlmes un iegribas. Cilvēki vēlas būt labākā stāvoklī, ne kā tas ir radiem, kaimiņiem, paziņām, klases biedriem u.c. Bet mums vienmēr pietrūkst — naudas, veiksmes, gudrības, izveicības un spēka. Vai arī mums pietrūkst laika, lai mēs varētu paveikt iecerēto. Tas ir tāds nemitīgs skrējiens, sacensības par to, kurš būs labāks, labāks pēc ārējiem parametriem un standartiem. Visā savā dzīves laikā cilvēki saskaras ar šo sacensības garu, sākot ar bērnudārzu un beidzot ar darba gaitām sabiedrībā. Kurš no mums ir labāks? Un tie, kuriem šķiet, ka viņi ir kaut ko sasnieguši, ar zināmu pārākumu un nicināšanu noraugās uz citiem no augšas. Tas izpaužas visatļautībā, nerēķināšanos ar citiem un sabiedrības viedokli.
Vai šāda sacensība valda arī kristīgajā pasaulē? Jēzus stāstītā līdzība par muitnieku un farizeju (Lk.18:9-14) ļoti spilgti ilustrē šo pašu sacensību garīgā vidē. Pēc ārējiem standartiem pilnīgi atšķirīgi cilvēki — farizejs dzīvo tādu dzīvi, kā to nosaka Vecā Derība, bet muitnieks ir pārkāpējs, grēcinieks. Tomēr Jēzus novērtē farizeja un muitnieka stāvokli nevis no cilvēciskā redzējuma, bet no tā, kā šo situāciju redz Dievs. Jēzus līdzība par farizeju un muitnieku aicina domāt par procesiem, kas notiek cilvēka dvēselē. Dievs uzlūko cilvēka sirdi, Viņam ārējie parametri nav noteicošie. “Dievs stājas pretī augstprātīgajiem, bet pazemīgajiem piešķir žēlastību.” (1.Pēt.5:5) Dievs vērtē, kā mēs uzlūkojam apkārtējo pasauli un cilvēkus sev līdzās — vai ar tieksmi valdīt, vai ar pārākuma apziņu, vai ar skaudību un atriebīgumu, vai, tieši pretēji, ar necienīguma un pazemības apziņu. Dievs augstāk novērtē muitnieku, kurš apzinās savu necienību un ir pazemīgs, ne kā farizeju, kurš skaidri apzinās savu cienīgumu un domā, ka ir pārāks par citiem.
Ko mēs varam mācīties no šīs līdzības? Neizdarīt virspusējus spriedumus par citiem. Dzīvošana pēc Dieva baušļiem ir ļoti laba un svarīga Dieva priekšā, bet tā var izrādīties tukša, ja nav komplektā ar pazemību. Jēzus Kristus ir pats kā šīs svētīgās attieksmes piemērs: ”Uzņemieties manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm.” (Mt. 11:29)
Vai es esmu pazemīgs un kā attīstīt pazemību sevī? Katra diena un situācija ir kā mūsu garīgās stājas pārbaudījums. Uzdosim katrs sev jautājumu — vai manās acīs kāds cilvēks ir nevērtīgāks par mani? Katram no mums ir jācenšas attīstīt sevī pazemību, pirmkārt, ņemot piemēru no Jēzus, iepazīstot Viņa zemes dzīvi un Evaņģēlija būtību. Pārdomāsim savu dzīvi — ieklausīsimies savā sirdsapziņā, cīnīsimies ar savu grēcīgumu. Izvērtēsim, kas patiesi ir vērtīgs un nezūdošs mūsu dzīves ceļā. Bez kurnēšanas uzņemsim pārmetumus, apvainojumus un pazemojumus, pat ja tie ir nepelnīti. Centīsimies ievērot vienkāršību visās dzīves situācijās, neizcelsimies apkārtējo vidū. Neleposimies ar saviem sasniegumiem, visās lietās meklēsim Dieva gribu. Cīnīsimies ar lepnību un augstprātību jau dvēselē. Mūsu patmīlība tiek aizskarta uz katra soļa: mājās, skolā, darbā, transportā, sabiedriskās vietās. Nepieciešams tikai pārvarēt pašam sevi, savu egoismu — neatbildēt ar to pašu, būt laipnam, piedot un lūgt piedošanu. Patiesi pazemīgs cilvēks var kļūt tikai saņemot Dieva žēlastību. Mums katram ir dota iespēja atgriezties no grēkiem un tuvoties savam Pestītājam. Centīsimies staigāt pazemībā un uzlūkot ikvienu ar mīlestību. Lai Dievs mums dod spēku pastāvēt pazemībā! Āmen!