“Vai es tev nepavēlēju būt stipram un sīkstam, nebīties un nebaiļoties, jo Kungs, tavs Dievs, ir kopā ar tevi, lai kurp tu ietu. “ (Jozuas 1:9)
Iesākumā Dievs radīja visumu, arī mūsu saules sistēmu un zemi, kur mēs mājojam. No paša sākuma zeme bija paradīze, kur arī Dievs reāli mājoja. Viņš radīja Ādamu un Ievu, kas varēja dzīvot paradīzē un satikt Dievu klātienē. Vai tas varēja būt tā, kā mēs to vienkārši iedomājamies, grūti tagad pateikt, bet Dieva plāns noteikti nebija, ka Ādams un Ieva jau sākumā no velna kārdināti apgrēkosies un tiks izdzīti no Ēdenes. Viņiem bija jāsāk dzīvot ārpus paradīzes, jāizjūt grūtības, sāpes, jādara tās pašas lietas, kuras arī mēs joprojām darām, lai eksistētu. Vai Dievs viņus atstāja vienus, vai Viņš pārcēlās uz citu pasauli un aizmirsa zemi, ko Pats bija radījis? Nebūt ne. Dievs joprojām bija tepat, tikai cilvēkiem vairs nebija iespēja dzīvot kopā ar Dievu, kā tas sākumā bija ieplānots. Bībelē ir ļoti daudz aprakstīts, kā Dievs ir klātesošs, kā bez Viņa nekas nenotiek. Jau Vecās Derības iesākumā ir aprakstītas jūdu tautas gaitas, tā vadība, kur Dievs bija tik reāli klātesošs, tikai vairs ne kā būtne, nekā kaut kas taustāms un redzams, bet tomēr visapkārt esošs. Dievs savu gribu pauda caur praviešiem un dažādām parādībām. Kas Viņam ticēja, tie reāli sajuta Viņa klātesamību, Viņa sardzību, Viņa spēku, kam nekas nespēja pretoties. Ļoti spilgts piemērs Vecajā derībā ir Dāniels, kurš tika iemests bedrē pie izsalkušiem lauvām, kam noteikti vajadzēja viņu apēst. Kas no tā iznāca, ir aprakstīts Dāniela grāmatā 6. nodaļā no 17. līdz 28. pantam. Dievs varēja zemi ar visu to, kas uz tās bija, vienkārši iznīcināt plūdos, bet tomēr neizdarīja. Ļaudis uz zemes arvien vairāk apgrēkojās, kalpoja elkiem, darīja ļaunus darbus un novērsās no Dieva. Pēc cilvēcīgās saprašanas Dievam vajadzēja Zemi ar visiem cilvēkiem vienkārši likvidēt, un viss būtu beidzies, bet tā nenotika. Dievs sūtīja uz zemes savu Dēlu, kam jau bija ieplānots izpirkt visu cilvēku grēkus, salīdzināt viņus ar Dievu. Tā sākās jauns laikmets uz zemes, kas pārvērta visu pasauli. Jēzus deva mīlestības bausli, kas bija pāri par visiem citiem baušļiem. Vecie likumi netika atmesti, bet gan pacelti jaunā kvalitātē. Tie daži desmiti gadu, kad Jēzus reāli bija uz zemes, bija kas īpašs. Tas bija ārkārtīgi īpašs Dieva žests, lai glābtu cilvēkus no iznīcības. Jēzum, aizejot atpakaļ pie Tēva, mācekļiem likās, ka atkal Dievs viņus ir pametis, ka Dieva vairs nebūs. Lūkas evaņģēlijā, 24. nodaļā 49. pantā Jēzus saka: “Un redzi, es jums sūtu sava Tēva apsolījumu. Bet jūs palieciet pilsētā, līdz tapsiet ietērpti spēkā no augšienes.” Kas bija šis spēks no augšienes? Apustuļu darbos 2. nodaļā 1.- 4. pantam lasām, kas bija šis spēks no augšienes. Dievs Jēzus vietā sūtīja Svēto Garu, kas ir mūsos un ap mums. Tas deva spēku Jēzus apustuļiem, tas deva spēku tūkstošiem un tūkstošiem, lai liecinātu par Jēzu Kristu, lai pasludinātu grēku piedošanu un mūžīgu dzīvību pie Dieva.
Un tagad mēs nonākam līdz mūsdienām. Vai šodien kas būtu mainījies? Nebūt nē, Dievs joprojām ir mūsu vidū, Dievs valda virs zemes, Viņš ir katrā cilvēkā, katrā lietā, katrā dabas parādībā. Mēs reāli neredzam Viņu, bet mēs Viņam ticam. Un, ja ticam, tad arī apliecinām, ka Viņš ir mūsu vidū. Mums katram ir daudz situāciju un notikumu, kas apliecina Viņa klātesamību. Protams, neticīgi cilvēki saka, ka tās ir sagadīšanās, ka tā ir veiksme vai tāds ir liktenis. Tam varētu piekrist, ja tas būtu vienreiz vai nejauši. Bet mēs gan zinām, kas tas ir. Tas ir Dievs. Ja mēs to pieņemam, tad tūlīt seko nākošais jautājums. Vai mēs esam tādi, kuros Dievs var mājot? Vai Dievs grib būt mūsu mājvietā, kur ir strīdi, dusmas, kur Bībele ir nolikta tālākajā stūrī, noputējusi un nenodilusi, kas norāda, ka mēs to nekad neatveram? Vai Dievs grib mājot mūsos, kur ir tik daudz grēku, netikumu, sliktu domu? Kur mēs bieži neatšķiramies no neticīgiem cilvēkiem, kas smejas par Dievu, kas Viņu nievā un apsmej? Nē, Dievs tur negrib būt. Ja mēs tā kritiski apdomājam to visu, tad saprotam, ka arī mēs nebūt neesam tie, kuros Dievs grib mājot. Vai tā būtu bezizeja, jo mēs taču nespējam būt tādi, kādus Dievs mūs grib redzēt. Nē, tā nav bezizeja! Mums ir Jēzus Kristus apsolījums, mums ir grēku piedošana un salīdzināšanās ar Dievu. Un mums ir mūsu ticība uz Dievu un Jēzu Kristu, kas liek mums pēc katras paklupšanas atkal celties un nākt atpakaļ pie Dieva. Un mūsu uzdevums ir par Dieva klātesamību stāstīt ikvienam, aicināt ikvienu ieklausīties sevī, padomāt par savu dzīvi, arī par dzīvi pēc šīszemes dzīves. Mūsu uzdevums ir apliecināt Jēzu Kristu kā savu Glābēju. Un mūsu pienākums ir būt tādiem , pie kā Jēzus Kristus grib mājot.
Āmen!