Ikdienā, ik uz soļa sastopamies ar dažādām problēmām, neskaidrām situācijām. Cilvēki, lai gan veic savas ikdienas gaitas un darbus, tomēr līdz galam nav apmierināti un laimīgi. Daudzi šajā dzīvē neredz ne mazāko cerību stariņu. Bezcerīgā situācija bieži nav atkarīga no materiālā stāvokļa, jo arī turīgiem un materiāli labi situētiem cilvēkiem dzīvē ik uz soļa uzglūn nepatikšanas, nodevība, nepiepildīti sapņi un nepaveicamas lietas. Viņiem šķiet, ka šajā pasaulē “jāsitas” pašiem un nav neviens, uz ko paļauties. Visapkārt tikai auksta aprēķina cilvēki, kas domā tikai par savu paša labumu un gatavi uz cita rēķina iedzīvoties. Arī laicīgā pasaules vara ir tikai līdzeklis dažu ietekmīgu cilvēku rokās, un tai nav nekādas daļas par katra cilvēka labklājību.
Tomēr mums ir Dievs, uz ko varam vienmēr paļauties, kas dod jēgu dzīvei jebkurā situācijā, kas iepriecina par lietām, kuras saņemam kā Viņa svētību, kas sajūsmina ar neizmērojamo dabas varenību un skaistumu. Dieva klātbūtne sniedz sirdī mieru un piepildījuma sajūtu, tā nomierina un parāda dzīves patieso jēgu un vērtību. Parasti lietas un rūpes ir tikai mūsu pašu izdomātas, radītas un izkoptas, tās liekas vērtīgas un mums vajadzīgas tikai tāpēc, ka tā esam iedomājušies. Sabiedrībā valdošie ieradumi, mode, dažādi aizspriedumi ir apkrāvuši mūs ar darbiem un pienākumiem tik ļoti, ka esam pazaudējuši dzīvesprieku, laimes sajūtu, visu laiku kaut kā pietrūkst, kaut ko nepaspējam.
It kā jau paļaujamies uz Dieva vadību, lūdzam Viņu, bet tomēr ne visu liekam Viņa rokās. Protams, katram ticīgam cilvēkam būs daudz brīnišķīgu piemēru, kā Dievs ir sargājis, svētījis, vadījis, atbildējis. Daudz ir bijis situāciju, kad esam meklējuši Viņa prātu, bet vai paļāvība uz Dievu ir vienmēr pilnīga, vai tā ir vienmēr, ik brīdi? Cik daudzreiz ir brīži, kad esam “stipri”, pašpārliecināti, visu zinām un protam. Droši vien tieši tik daudz reižu arī esam kļūdījušies, paklupuši un neesam ieguvuši cerēto. Bībelē ir lielisks piemērs, kā viens no mācekļiem, Pēteris, staigāja pa ūdens virsmu kopā ar Jēzu un negrima, līdz sāka šaubīties. Arī mēs ikviens, pilnībā paļaujoties uz Dievu, varam sasniegt neiedomājamas lietas un iegūt pilnīgu laimi cilvēku izpratnē. Pilnīga paļaušanās nozīmē visu atstāt Dieva ziņā, mūsu ikdienu, ģimeni, karjeru. Tas, protams, nenozīmē bezatbildību un slinkumu, bet tieši pretēji – aktīvu darbību jebkurā dzīves situācijā. Mums tikai jāiemācās nolikt malā mūsu pašu egoismu un pašpārliecinātību. Dziļā pazemībā jāspēj attiekties pret jebkuru lietu, darbu, pienākumu, paļaujoties uz Dieva vadību un svētību.
Katram kristīgam cilvēkam ir jāmācās dzīvot paļāvībā uz Dievu. 139. psalmā mēs varam lasīt, kā Dāvids nodeva sevi Dieva rokās un lūdza: ”Izlūko mani, Dievs, un izzini manu sirdi, pārbaudi un izzini manas raizes, raugi, vai neeju pa posta ceļiem, un vadi mani pa mūžīgo ceļu!” Arī mums ir jālūdz, lai spējam paļauties pilnībā, kā Dāvids, lai spējam pilnībā nodoties Viņa vadībai, lai mūsu ceļš patiešām būtu šaurais ceļš, kas ved pie Dieva. Visapkārt ir tik daudz kārdinājumu, pašapmāna un grēka. Tas viss mūs cenšas novirzīt no mērķa, taču ar Dieva žēlastību un Jēzus Kristus mīlestību, paļaujoties uz Dieva vadību mēs spēsim atrast pareizo ceļu. Lai Dievs mums palīdz to sasniegt! Āmen!