Mācekļi, sakāpuši laivā, dodas pāri nemierīgajam Gennēsaretes ezeram uz otru krastu. Tā Jēzus viņiem bija licis darīt. Pats viņš vēl palika atlaist ļaudis, kuri tikko bija piedzīvojuši Jēzus brīnuma darbu – viņi visi bija tikuši paēdināti ar piecām maizēm un divām zivīm – viss lielais ļaužu pūlis – ap pieci tūkstoši tikai vīri vien. Bet mācekļi airēja laivu pāri lielajam ezeram; viegli nebija, jo pūta pretvējš, viļņi mētāja laivu, droši vien arī ūdens šļācās laivā; tā gāja uz augšu viļņu mugurās un krita atkal ielejās starp viļņiem. Mācekļi nebija bailīgi vīri, viņi zināja kā jūrā jārīkojas, viņi bija zvejnieki. Un tad viņi ierauga kādu viņiem tuvojoties, ejot pa ūdens virsu. Ko mēs tādā situācijā domātu? Nakts laikā, bangainā jūrā, tumšs, vētra un kāds tuvojas pa ūdens virsu… Mēs tāpat būtu nobijušies un pārbijušies… Tomēr Jēzus situāciju tūlīt nomierina, mācekļiem saukdams – „Esiet droši, es tas esmu!”. Tad Pēteris Jēzu uzrunā: „Liec man nākt pie tevis pa ūdens virsu”. Jēzus sauc: „Nāc!”. Pēteris pārkāpj pāri laivas malai un iet pie Jēzus. Tā viņš iet pa ūdens virsu, viņš negrimst, viņš iet pie sava Kunga un Pestītāja. Bet apkārt viļņi un vētra jau arī nav rimuši. Tie veļas apkārt un zem Pētera kājām, aiz muguras tiek mētāta laiva un skan mācekļu saucieni. Pēteris tam visam sāk pievērst uzmanību; situācija tik tiešām draudīga. Jā, Jēzus ir Pēterim priekšā, bet apkārt veļas viļņi un zem kājām ir sabangots tumšs ūdens. Pēterim paliek bail, sirdī ienāk nemiers un viņš sāk slīkt melnajā ūdenī. Viņš jau ir gabalu nost no laivas, vairs nevar tai pieķerties, jā, priekšā Jēzus, bet sirdī ir bailes. Pēteris sauc: „Kungs glāb mani!”. Jēzus jau ir pienācis Pēterim klāt, satver viņu aiz rokas; viņi iet līdz laivai un iekāpj tajā. Jēzus saka: ”Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?”. Kādas domas mums, lasot šo spilgto Bībeles notikumu? Vai nešķiet, kā gan Pēteris varēja baidīties un neuzticēties Jēzum? Visspēcīgs un varošs kungs un pavēlnieks un kā gan lai šaubītos, ka Viņš mani, savu sekotāju, nenes kā uz rokām.
Nu jā – mēs visi esam cilvēcīgi nespēcīgi; tā vai citādi grēcīgi, mēs rēķināmies ar apkārtējiem apstākļiem, situāciju, balstāmies uz savu iepriekšējo pieredzi, uz to, ko varam vai nevaram izdarīt, spējam vai nespējam tam noticēt, mēs apmēram zinām savu spēju un spēku robežu… Mēs ticam, ka Jēzus Kristus ir visspēcīgs Kungs un Pestītājs. Tam ticēja arī Pēteris tur bangainajā jūrā. Viņam Jēzus teica: ”Tu mazticīgais..”. Vēl jo vairāk Viņam to jāsaka mums. Dažādas situācijas mums priekšā nāk ik uz soļa. Mēs tās risinām, ejam savās gaitās, paļaujoties Kristus vadībai, lūdzam pēc viņa sargāšanas un svētības mūsu gaitās. Viņš katru brīdi ir mums līdzās. Viņš man un tev saka un aicina – nešaubies par lietām, ko tu nespēj veikt, nespēj saplānot un izdomāt, kā to paveiksi; nešaubies par to, kas būs rīt. Tici uz mani, staigā, kā esmu mācījis, kā uzrakstīts Bībelē, un tur ir ļoti daudz uzrakstīts, centies to izpildīt; ticībā lūdz pēc manas palīdzības un klātbūtnes. Tici uz mani! Jo vairāk tu ticēsi, jo mazāk tevi spēs saistīt un sapīt dažādas ikdienas lietas, rūpes, vajadzības. Nemeklē savu prieku lietās un notikumos, par kurām Jēzus nepriecātos un noskumtu. Necenties sevi attaisnot savas sirdsapziņas un Jēzus priekšā ar dažādiem paša izdomātiem attaisnojumiem. Tas būtu tā, it kā tu ar auklu būtu sapinis sev kājas pirms pa tumšo jūru ietu pretī Jēzum. Jēzus roka tev vienmēr ir pastiepta pretī. Viņš tevi sauc un gaida, lai tu nāktu pie Viņa. Tici uz Viņu, tici stipri, lai tevi šai ceļā nekas nespēj šaubīt! Āmen!