Mēs varam priecāties, ko kristieši visā pasaulē šodien svin Vasarsvētkus vai Svētā Gara svētkus. Tie ir vieni no vissvarīgākajiem svētkiem, ko Dievs mums ir devis. Šajā dienā pirms daudziem gadiem Jeruzālemē, svinot Vasarsvētkus, pār visiem, kas bija sapulcējušies, tika redzamā veidā izliets Svētais Gars. Tas bija brīnums, ko cilvēki redzēja, bet nesaprata, kas notiek. Vēlāk apustulis Pēteris viņiem to izskaidro, un, kā rakstīts: “Tie viņa vārdus pieņēma, tika kristīti un tajā dienā viņiem piepulcējās ap trīs tūkstoši dvēseļu!” (Ap.d. 2:41)
Jēzus tuvākie sekotāji – Viņa mācekļi – par šo dienu priecājās ļoti, jo saprata, ka Jēzus ir debesīs, bet tomēr viņi nav vieni. Viņiem ir Svētais Gars, ko Jēzus apsolīja: “Un es lūgšu Tēvu, un Viņš jums dos citu Aizstāvi, lai tas būtu pie jums mūžīgi.” (Jn 14:16)
Ja mēs padomājam par mācekļu dzīvi, jau no laika, kad Jēzus viņus aicināja – citu kā zvejnieku, citu no muitniekiem vai vienkāršajiem ļaudīm, tad nemaz tik mierīga un jauka tā nebija. Varētu jau likties, kas nekait paša Dieva Dēla labvēlību iemantot un staigāt kopā ar Viņu, skatoties Viņa brīnumdarbus. Kā mēs no Bībeles saprotam, īsta nešaubīga ticība viņiem bija tikai, kad Jēzus bija augšāmcēlies un viņus saticis. Toreiz Jēzus teica: “Šie ir mani vārdi, ko es jums sacīju, kad biju pie jums! Visam jāpiepildās, kas par mani sacīts Mozus bauslībā.praviešos un psalmos.” Tad viņš lika viņu prātam atvērties, ka tie saprastu Rakstus.” (Lk 24:44-45) Tāpat mācekļi daudzreiz bija kopā ar Jēzu, kad Viņam draudēja nāve. “Jūdi atkal sanesa akmeņus, lai viņu nomētātu.” (Jn 10:31) Mācekļi bija vienkārši ļaudis un daudz reiz visu no Jēzus sacītā nesaprata. Tomēr jēzus viņus turēja pie sevis ar neredzamām saitēm. Viņi bija Jēzus aicināti.
Mācekļiem bija grūti saprast Jēzus sacīto par savu nāvi: “Ņēmis pie sevis tos divpadsmit, viņš tiem sacīja: “Redzi, mēs dodamies uz Jeruzālemi, un piepildīsies viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņš tiks nodots pagāniem un apsmiets, un mocīts, un apspļaudīts. Un tie šautīs viņu pātagām un nonāvēs, un trešajā dienā viņš augšāmcelsies.” Viņi no tā neko nesaprata – sacītais viņiem palika apslēpts, un viņi nespēja teikto izprast.” (Lk 18:31-34) Mācekļi droši vien bija nobijušies un satraukti par sacīto. Viņi pat ieteica Jēzum neiet uz Jeruzālemi. Viņi vēlējās savu Skolotāju pasargāt. Mācekļu gājiens bija kā kāpiens kalnā – grūts laiks, tad atkal gājiens lejā – priecīgāks laiks. Kad viņi katrs tika aicināti, tas bija prieka un apņemšanās laiks. Redzot Jēzus brīnumdarbus, piemēram, Lācara atdzīvināšana, mācekļin saņēma ticību un paļāvību, apbrīnu un atkal likās – nu viss būs labi. Un nu Jēzus runā par savu nāvi. Vai atkal nāks bēdu dienas? Kad Jēzus iegāja Jeruzālemē, tad cilvēki sauca: “Ozianna, slavēts ir tas, kas nāk Kunga vārdā – Israēla Ķēniņš!” (Jn 12:13) Noteikti mācekļiem arī sirds gavilēja, un viņi sauca līdz.
Tālāk sekoja mācekļiem ļoti grūts laiks. Nodevība no viņu pašu vidus. Jēzus necīnīšanās pret nepatiesajiem apsūdzētājiem. Viņi domāja un cerēja – ja Viņš Lācaru atmodināja no nāves, kāpēc Viņš nesūtīja iznīcību pār saviem tiesātājiem? Atbildes uz šiem daudzajiem ‘kāpēc’ viņi saņēma tikai vēlāk. “Tad viņš lika viņu prātam atvērties, k tie saprastu Rakstus, un sacīja: “Tā ir rakstīts, ka Kristus cietīs un augšāmcelsies no mirušajiem trešajā dienā, un viņa vārdā visām tautām, sākot no Jeruzālemes, tiks sludināta atgriešanās, lai saņemtu grēku piedošanu;jūs tam esat liecinieki.” (Lk 24:45-48)
Pēc Jēzus guldīšanas kapā mācekļi bija kā ‘no laivas izmesti’. Viņi gan vēl satikās un slepeni kopā pārrunāja Jēzus mācību, tomēr viņi bija kā avis bez sava gana. Viņiem nebija viņu stiprais, drošais pamats. Un tad nāca Lieldienu rīts, kad atnāca Marija Magdalēna un mācekļiem teica: “Es redzēju Kungu!” (Jn 20:18) Tas ir brīnišķīgi! Mācekļiem noteikti atgriezās dzīvotprieks, jo Jēzus ir augšāmcēlies – atgriezies pie viņiem. Viņi tiešām satikās ar savu Skolotāju. “Mācekļi, ieraudzījuši Kungu, kļuva līksmi. Jēzus tiem atkal sacīja: “Miers jums! Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī es jūs sūtu!” To pateicis, viņš uzpūta dvašu un tiem sacīja: “Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti, kam paturēsiet, tiem paliks.” (Jn 20:20-23)
Pēc savas augšāmcelšanās Jēzus 40 dienas bija kopā ar saviem mācekļiem un darīja daudz zīmes savu mācekļu priekšā, bet pienāca diena, kad Kristus atkal tika paņemts prom. Viņš tika uzņemts Debesīs. “Viņš tos izveda ārā līdz pat Bētanijai un, savas roks pacēlis, svētīja. Kad viņš tossvētīja, notika, ka viņš attālinājās no tiem un tika pcelts debesīs. Tad tie viņu pielūdza un ļoti priecīgi atgriezās Jeruzālemē, un astāvīgi bija templī, slavēdami Dievu.” (Lk 24:50-53)
Šis laiks mācekļiem vairs nebija tik grūts un šaubu pilns, jo viņi patiešām visam ticēja, ko redzēja, viņi saprata Rakstus un pravietojumus par Dieva Dēlu. Kā teikts: viņi priecīgi atgriezās Jeruzālemē, jo Jēzus viņiem bija devis apsolījumu: “Un redzi, es jums sūtu sava Tēva apsolījumu. Bet jūs palieciet pilsētā, līdz tapsiet ietērpti spēkā no augšienes.” (Lk 24: 49) Viņi bija satraukti, bet priecīgi.
Un tad pienāca Vasarsvētki, un visi bija kopā Jeruzālemē – ļoti daudz cilvēku no dažādām zemēm nākuši. Tad notia Svētā Gara izliešana pār cilvēkiem – “Pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja. Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. Un visus piepildīja Svētais Gars, un tie sāka runāt svešās mēlēs, kā Gars viņiem deva izrunāt.” (Ap.d. 2:2-4) Tas bija vareni, biedējoši un iespaidīgi. Cilvēki bija apjukuši un izbrīnīti. Apustulis Pēteris viņiem nāca palīgā un visu izskaidroja, kas notiek, un, ka par to ju bija pravietis Joēla runājis. No šīs dienas sāka veidoties un augt kristiešu draudzes, un šodien tas turpinās. Šie patiešām ir nozīmīgi svētki, ko svinēt. Arī šodien Svētais Gars dara brīnumus un patiešām ir mūsu Aizstāvis.
Es droši varu teit, ka arī mums ir Jēzus dotais Aizstāvis, ko Viņš no Tēva lūdza. Bija laiks, kad Jēzus tiešām nāca pie savas tautas un ne pie visiem cilvēkiem. Kā lasām Bībelē notikumā par kānaāniešu sievieti, Jēzus teica: “Es neesmu sūtīts ne pie viena cita, kā vienīgi pie Israēla nama pazudušajām avīm.” (Mt 15:24) Šodien arī mēs esam Jēzus sekotāji un Jēzus, no savas tautas daļas atstumts, kļuva arī par pagānu Pestītāju. Jēzus arī par mums lūdza Tēvu. “Es nelūdzu par viņiem vien, bet arī par tiem, kas tic uz mani caur viņu vārdiem, lai visi būtu viens, itin kā tu, Tēvs, manī un es tevī, tā lai arī viņi būtu mūsos; lai pasaule ticētu, ka tu mani esi sūtījis. Un to godību, ko tu man esi devis, es esmu devis viņiem, lai tie būtu viens, tāpat kā mēs esam viens. Es viņos un tu manī, lai viņi ir pilnīgi vienībā, lai pasaule atzītu, ka tu esi sūtījis mani un esi tos mīlējis, tāpat kā esi mīlējis mani; Tēvs! Es gribu, lai tur, kur esmu es, ar mani būtu arī tie, ko tu man esi devis, lai tie redzētu manu godību, ko tu man esi devis, tāpēc, ka jau pirms pasaules radīšanas tu mani esi mīlējis. Taisnais Tēvs! Pasaule tevi nav pazinusi, bet es tevi esmu atzinis, un tie ir atzinuši, ka tu esi mani sūtījis. Un es esmu darījis zināmu tiem tavu vārdu un darīšu to zināmu, lai mīlestība, ar kuru tu mani esi mīlējis, būtu viņos un arī es būtu viņos.” (Jn 17:20-26)
Mums ir iemesls priecāties līdz ar visiem kristiešiem. Slavēsim Dievu par mīlestību pret mums, pateiksimies Jēzu par sapju ceļu, ko Viņš uzņēmās mūsu dēļ un lūgsim: Svētais Gars, piepildi mūs ar spēku, lai varam liecināt pasaulē par Dieva lielo mīlestību. Āmen!