“Bet arī tagad es zinu, lai ko tu lūgtu no Dieva, Dievs tev dos.” (Jn 11:22)
Lūgšana ir viena no vissvarīgākajām lietām, kas ir vajadzīga kristīgam cilvēkam. Lūgšana pēc būtības ir saruna ar Dievu. Bet lūgšana nevar būt bez ticības. Kāda jēga ir kaut ko lūgt no kāda, ja netici, ka tavs lūgums būs uzklausīts un sadzirdēts. Tā arī ir ar lūgšanu Dievam-ja tu netici Dievam, tad nekāda lūgšana nesanāk. Spilgts piemērs tādai lūgšanai ir farizēju un rakstu mācītāju lūgšana pūļa priekšā un pretstatā tam muitnieka lūgšana. Farizēji jau savu lūgšanu praktiski neveltīja Dievam, tā bija sevis reklamēšana. Un tad tur ir arī muitnieka lūgšana. Viņš labi apzinājās, ka ir grēcīgs cilvēks, viņš nožēloja savus grēkus un lūdza Dievam piedošanu. Un viņš to arī saņēma, atšķirībā no farizējiem. Tā ir arī ar mums. Dievs jau tāpat zina visu par mums, pirms mēs vēl Viņu lūdzam. Varētu jautāt, kāpēc tad mūsu lūgšana vispār ir vajadzīga? Bet tā ir ļoti vajadzīga. Dievs no mums gaida iniciatīvu, Viņš redz mūsu sirds patiesās domas un mūsu gribu kalpot Viņam, Viņš redz lielo paļāvību un uzticību Viņam.
Sākuma Bībeles pants bija no notikuma par Lācaru. Lācars bija nomiris, un visi saprata, ka tur nekas vairs nebija maināms. Lācara māsas lūdza Jēzu nākt pie viņiem, kad Lācars vēl bija slims. Viņas ticēja, ka Jēzus var dziedināt Lācaru. Viņas noteikti arī lūdza Dievu par Lācaru, bet Dieva plāns bija savādāks. Dievs gribēja Jēzu pagodināt cilvēku priekšā. Kad Jēzus bija atnācis, Marta sacīja – Ja tu būtu bijis šeit, tad mans brālis nebūtu nomiris. Bet arī tagad es zinu: lai ko tu lūgtu no Dieva, Dievs tev to dos. Un Jēzus uz viņas lūgšanu atbildēja tūlīt-Viņš izsauca Lācaru no kapa, un tas iznāca dzīvs. Tas bija brīnums, ko Marta lūdza lielā ticībā un uz ko Jēzus viņai atbildēja – Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu. Šeit ir atbilde ikvienam. Kamēr cilvēks dzīvo, var visu mainīt. Kad cilvēks nomirst, viss ir beidzies un neko vairs izmainīt nevar. Tā domā pasaules cilvēki, neticīgie. Mums Jēzus parādīja ko citu. Ko jūs ticībā uz mani lūgsiet, to jūs dabūsiet. Jēzus vārdi ir arī: Ja jums ticība būtu kā sinepju graudiņš, jūs varētu likt kalniem pārcelties un tas notiktu. Vai tas būtu izdarāms bez lūgšanas Dievam? Protams, ka nē. Tādai lūgšanai būtu jābūt ārkārtīgi lielā ticībā. Mēs katrs savā dzīvē esam piedzīvojuši, ka Dievs atbild uz mūsu lūgšanām. Citreiz ir ilgi jāgaida, bet atbilde nāk, ja vien lūgts ir ticībā uz Dievu. Ir arī gadījumi, kad uz lūgšanu tiek saņemta atbilde nekavējoties. Šos gadījumus var saukt par brīnumu, bet īstenībā tā ir atbilde uz lūgšanu lielā ticībā. Ir jau arī gadījumi, kad mēs kaut ko lūdzam, bet nesaņemam, jo tāds nav Dieva prāts, kā tas bija ar Lācaru. Dieva plāns varbūt ir pilnīgi savādāks un atrisinājums var būt tāds, kādu mēs nevaram pat iedomāties. Un īstenībā jau ir tā, ka tikai lielā izmisumā un bezizejas situācijā mēs bieži saprotam, ka neviens nevar palīdzēt. Un tad mums atliek tikai lūgt Dievu. Lūgt lielā ticībā uz Viņu, jo nekā cita jau vairs nav. Un tad Dievs parāda sevi lielā spēkā un varenībā. Lai Dievs dod, ka mēs katrs redzētu šo Dieva spēku, jo tas ir tas, kas stiprina ticību Dievam visvairāk. Pasaules ļaudis to sauc par brīnumu, par likteni. Mēs to saucam par Dieva atbildi uz mūsu lūgšanām. Un tā ir tik laba sajūta, ka mums ir pie kā griezties katrā laikā un vietā, mēs nekad nebūsim atstāti un vientuļi. Mēs Dievu varam lūgt jebkurā vietā, jebkurā laikā un zināt, ka mūs uzklausīs. Lūgsim ticībā. Āmen.