“Laimīgi Dievā” (Didzis Jansons)

 “Laimīgi garā nabagie, jo viņiem pieder Debesu valstība. Laimīgi apbēdinātie, jo viņus mierinās. Laimīgi lēnprātīgie, jo viņi mantos zemi. Laimīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo Dievs viņiem papilnam to dos. Laimīgi žēlsirdīgie, jo Dievs būs viņiem žēlsirdīgs. Laimīgi sirdsšķīstie, jo viņi Dievu redzēs. Laimīgi miera nesēji, jo viņi tiks saukti par Dieva bērniem. Laimīgi taisnības dēļ vajātie, jo viņiem pieder Debesu valstība. Laimīgi jūs esiet, ja jūs manis dēļ vajās un runā visu ļaunu par jums. Priecājieties un gavilējiet- jūsu alga ir liela debesīs.” (Mt 5:3-12)

            Vispirms es gribu dalīties ar kādu stāstu, ko lasīju internetā un tas sasauksies ar manu svētrunu. Pirms kāda laika gar Āfrikas krastu kuģoja kāds kuģis ar 12 vīru apkalpi. Tad sacēlās milzīga vētra, kas nogremdēja kuģi ar visu apkalpi. Glābēji tikai pēc trijām dienām spēja nokļūt līdz kuģa katastrofas vietai. Bija skaidrs, ka visa apkalpe ir gājusi bojā. Ūdenslīdēji devās lejā pie kuģa, lai atrastu un izceltu bojāgājušos, kad pēkšņi notika kas negaidīts. Kas tas bija un kas notika tur lejā, es kā intrigu atstāšu uz savas svētrunas beigām.              

Kas īsti ir laime? No pasaules ļaužu viedokļa laime ir bagātība, drošība, labs darbs, laba ģimene, iespēja ceļot,  bezbēdīgu dzīvi. Kādam laime varbūt  tieši otrādi ir nedarīt neko, jo visu ir sagādājuši bagāti vecāki, varbūt laimēta liela naudas summa loterijā. Jā, varam piekrist, tā savā ziņā ir laime, bet vai ar to pietiek, lai cilvēks kļūtu laimīgs? Mēs zinām, ka ar to nepietiek. Apustulis Pāvils savā vēstulē romiešiem saka: “Mēs varam sevi laimīgus teikt Dievā caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kurā tagad esam ieguvuši salīdzināšanu.” Te Pāvils vienkopus parāda laimi, ko sniedz visu lietu avots un radītājs – Dievs. Viņš ir mūsu draugs un Tēvs, no Viņa nāk visa mūsu drošība un mūžīgā laime. Visas dāvanas, visas lietas nāk no Viņa. Viņš ir mūsu laime, prieks un mierinājums. Kristiešu laime var būt parastam pasaules cilvēkam nesaprotama. Mēs varam būt laimīgi arī tad, ja mums ir bēdas, ja ir pārbaudījumi, jo mēs zinām, ka tas viss ir pārejošs, īstā laime nāk pēc tam, tā ir pie Dieva. Savā kalna runā Jēzus pretstata lietas šeit uz zemes, un dzīvi pēc nāves pie Dieva. Tie, kam zemes dzīvē iet labi, kas visu sasniegto pieraksta tikai sev, savai gudrībai, savam izveicīgumam un prātam, kam veicas biznesā, bieži vien aizmirst, ka šīs lietas ir iznīcīgas, viss var mainīties acumirklī, un tad nāk bēdas, nelaimes un liels tukšums. Kristīgam cilvēkam šis zemes lietas nav tās svarīgākās. Bieži vien par Dievu atceras tad, kad laime ir pagriezusi muguru. Tad Dievu meklē un piesauc.             

Dievs ir mūsu Tēvs. Kā Viņa bērni mēs esam laimīgi un drošībā pie Viņa. Un ja esam Viņa bērni, tad esam arī Viņa mantinieki. Vēstulē romiešiem 8. nodaļā 32. pantā ir rakstīts: “Kā tad Viņš, kas savu paša Dēlu nav saudzējis, bet atdevis par mums visiem, līdz ar Viņu nedāvās mums visas lietas.” Tātad, ja esi Dieva mantinieks, vari vienmēr saukt sevi par laimīgu. Pat, ja esi pats nabadzīgākais, tu vienlaikus esi arī pats bagātākais. Pat, ja esi nicināts un zemas kārtas, tu vienlaikus esi arī visaugstākais. Pat, ja esi vientuļš un pazudis, tu vienlaikus esi Dieva atradums. Jēzus savā kalna runā ļoti skaidri parāda, kas ir laime debesīs pie Viņa un kas ir šeit uz zemes. Atcerieties līdzību par bagāto vīru un nabaga Lācaru Lūkas evaņģēlija 16. nodaļā  no 19-31.pantam.              

Un nobeigumā atgriežos pie stāsta, ko iesāku svētrunas sākumā. Ūdenslīdēji nolaidās pie kuģa, lai meklētu un izceltu mirušos. Pēkšņi vienu no vīriem, kas iepeldēja kuģa vrakā, sagrāba kāda roka. Šis ir patiess stāsts. Izrādījās, ka kāds bija izdzīvojis nogrimušā kuģa vrakā zem ūdens trīs dienas. Tas bija kuģa pavārs. Kuģa apgāšanās laikā kādā telpā bija palicis gaisa burbulis un šajā telpā bija arī paglābies pavārs. Tā nu viņš pilnīgā tumsā, aukstumā un ar vienu Coca-cola pudeli trīs dienas tur izdzīvoja. Un tad, kad viņu izglāba, viņš teica- Es sapratu, ka es miršu un pats neko nespēšu izdarīt. Es lūdzu tikai Dievu un teicu- ja miršu, labi, Kungs, bet, ja izdzīvošu, arī labi. Un tā nu es lūdzu un slavēju Dievu un aizmigu. Kad pamodos, atkal lūdzu un slavēju Dievu. Jo Dievs jau bija izdarījis savu darbu, ka es atrados tajā burbulī. Man atlika tikai gaidīt un lūgt Viņa žēlastību. Jā, un tad notika brīnums, ieradās šis vīrs, šis cilvēku zvejnieks. Ja pavārs būtu paļāvies uz saviem spēkiem un centies izglābties, tad viņš būtu gājis drošā nāvē. Viņam būtu jānopeld pavisam lejā, pa tumsu līdz kuģa un jūras dibenam un tad jāpeld augšā un tas viss jāizdara ar vienu elpu. Tas bija neiespējami. Un tā šis vīrs atzina, ka pats sev neko nespēja palīdzēt un varēja tikai izstiept savas rokas un lūgt. Dievs palīdz tiem, kas nespēj palīdzēt sev un visu savu cerību liek uz to Kungu.             

Ir daudz liecību no cilvēkiem, kas pabijuši klīniskajā nāvē. Un daudzi pēc reanimēšanas ir teikuši – kāpēc jūs mani atdzīvinājāt! Tur, kur es jau biju, bija tik liela laime, tāds neaprakstāms skaistums. Bet par mums ikvienu Dievam ir savs plāns. Mēs no savas puses varam tikai paļauties uz Viņu un dzīvot tādu dzīvi, kādu Viņš no mums gaida. “Redzi, Es esmu ar jums līdz laiku beigām.” (Mt 28:20) Šis ir ļoti stiprs un nozīmīgs apsolījums no Jēzus mums. Mums ir tikai jāturas pie Viņa, tad arī iemantosim mūžīgo laimi debesīs. Āmen!