“Satikšanās” (Guntis Jansons)

Ienācis Jērikā, Jēzus devās cauri pilsētai. Un, redzi, tur bija kāds cilvēks, vārdā Zakhajs, viņš bija virsmuitnieks un bagāts. Viņš pūlējās ieraudzīt Jēzu, kāds Viņš ir, bet nevarēja ļaužu pūļa dēļ, jo augumā bija mazs. Paskrējis tālāk uz priekšu, tas uzkāpa Sikomores kokā, lai viņu ieraudzītu, jo viņam vajadzēja tur iet garām. Kad Jēzus nonāca tajā vietā, paskatījies uz augšu, viņš sacīja tam: “Zakhaj, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāpaliek tavā namā.” Tas steigšus nokāpa un ar prieku viņu uzņēma. To ieraudzījuši, visi kurnēja, teikdami: “Pie grēcīga vīra viņš apmeties.” Bet Zakhajs piecēlies sacīja Kungam: “Redzi, Kungs, pusi no savas mantas esmu gatavs atdot nabagiem, un ja esmu no kāda netaisnīgi kaut ko izspiedis, to atdošu četrkārtīgi.” Jēzus viņam sacīja: “Šodien šim namam pestīšana ir notikusi, jo arī šis ir Ābrahāma dēls. Jo Cilvēka Dēls ir nācis, lai meklētu un glābtu pazudušo.” (Lūkas evaņģēlijs 19:1-10)

Kad atceramies notikumu ar Zakhaju, pirmais, kas nāk prātā ir tas, ka viņš ir muitnieks, kurš, gribot Jēzu ieraudzīt, uzkāpa kokā, un pēc tam Jēzus viņa namā viesojās. Viens no notikumiem Jēzus dzīvē, kad viņš parādīja savu dziļo gudrību, uzrunājot kādu, kuram bija nepieciešams satikt savā dzīvē Jēzu Kristu. Tas neapšaubāmi bija ļoti svarīgi pašam Zakhajam, taču ne mazāksvarīgi šis notikums ir mums kristiešiem. Zakhajs bija virsmuitnieks, un ne jau tas godīgākais un taisnīgākais. Pēc paša vārdiem viņš bija izspiedis naudu no saviem tautiešiem, un droši vien bija visneieredzētākais cilvēks pilsētā. Viņa dīvainība izpaudās tā, ka viņš bagāts un ietekmīgs būdams, bet maza auguma, izvēlas smieklīgu paņēmienu kā ieraudzīt Jēzu, kurš dodas cauri pilsētai. Uzkāpjot kokā, viņš nonāk Jēzus redzeslokā. Jēzus apstājas un saka: “Zakhaj, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāiegriežas tavā namā.” Jēzus noteikti redzēja, ka Zakhaja sirdī varbūt ir kāds vārgs ticības asniņš, kaut kādas ilgas atgriezties no savas grēcīgās dzīves. Viņam šāda izturēšanās neliekas smieklīga, un Zakhajs priecīgs nokāpj no koka un uzņem Viņu savā mājā. Tas, ka Jēzus saka – Man ir jāiegriežas tavā namā – nenozīmē, ka Viņam bija vajadzīga vieta nakšņošanai. Drīzāk tas bija Viņa uzdevums – uzrunāt grēcinieku. Jēzus arī agrāk bija pieņēmis cienītu farizeju ielūgumus un arī paklausījis kāda muitnieka ielūgumam, bet šoreiz Viņš pats uzprasījās. Tas ļoti nepatika visiem, un tie kurnēja “Pie grēcīga cilvēka Viņš ir apmeties.”

Mēs varam pārvērtēt sevi, vai šāda attieksme nepiemīt mums ikvienam. Sabiedrībā zināmi ļaudis: politiķi, aktieri, biznesmeņi. Zinot viņus, mums rodas vērtējums, kas viņi ir par cilvēkiem un diezgan kategoriski ir spriedumi. Jēzus vērsās pie Zakhaja, jo Viņš ir nācis glābt grēciniekus, un nožēlas pilna sirds bija daudz svarīgāka, nekā paštaisnais pūlis, kas to nosodīja. Zakhajs apsola dāsni atlīdzināt visiem, ko viņš apkrāpis. Un to izraisīja nevis tas, ka viņš nožēloja grēkus, bet tas, ka viņu skāra Dieva Dēla žēlastība un labvēlība, Jēzus attieksme. Šoreiz muitnieks netiek aicināts piebiedroties Jēzus sekotājiem, jo tad viņam būtu jāatstāj visa sava manta. Jēzus uzdevums ir paskaidrot pūlim savu rīcību – šim namam ir pestīšana notikusi. Vai mēs spētu noticēt cilvēka spējai atgriezties no grēkiem? Ne tik viegli ir izdzēst uzskatu, kas mūsos ir nostiprinājies, zinot iepriekšējo laiku rīcību.

Satikšanās ar Zakhaju bija visas Jēzus publiskās darbības rezumējums un Lūkas evaņģēlija kodols. Viņš nāca, lai glābtu grēciniekus un tiem, kas sevi pieskaitīja taisniem un pareiziem, parādīja, cik patiesa ir viņu ticība, un cik liela ir atšķirība starp Dieva mīlestību un mūsu augstprātību. Šis notikums mums ir daudz svarīgāks nekā sākumā šķiet, jo, kaut arī mēs cenšamies sekot Jēzus norādījumiem, viegli ir paaugstināties un grēkot. Āmen!