“Žēlastība vai nopelns” (Guntis Jansons)

          Mums kristiešiem ir stingra pārliecība, ka Dieva žēlastība ir pāri visam, un tā nekad nebeidzas. Tāpēc rodas pārdomas, vai, uz to paļaujoties, mēs izpildām Dieva prātu? Jēzus atstātais piemērs un mācība mūs mudina paļauties šai žēlastībai. Vai netiek atstāti novārtā paša cilvēka darbi un dzīvesveids? Daži piemēri, kuros Jēzus aizrāda par pareizo izvēli, uz ko jāliek galvenais uzsvars. Marta un Marija, kas uzņēma savā namā Jēzu, ir diezgan labs piemērs, kā saduras dažādas attieksmes attiecībās ar Dievu. Viena no viņām klausās Jēzus mācību. bet otra izvēlas kalpot, rūpējoties  par dienišķo, nepieciešamo ēdamo un visu pārējo sadzīvi. Var saprast, ka Jēzus uzteic Martas izvēli, bet vai viss ir tik vienkārši?           

Man par to domājot, nāca prātā vairākas Bībeles rakstu vietas, kas liek aizdomāties par  paša cilvēka nopelnīto, kas viņam šķiet svarīgs, par rūpīgi un centīgi darīto un sasniegto, un  ko Dievs uzteic un novērtē. Tāpat arī to negatīvo un ļauno bagāžu, kas iznīcina dvēseli un paver iespēju pazaudēt Dieva žēlastību, kaut arī tā nekad nebeidzas.            

Ļoti skaidri par ticību, kas pamatota ar darbiem, runā Jēkabs savā vēstulē. Arī notikums, ko stāsta Jēzus Kristus par kādu kungu,  kurš uztic savu mantu strādniekiem, lai tie viņa prombūtnē čakli darbotos, apliecina aicinājumu nepaļauties tikai uz Dieva žēlastību, bet darboties pašam cilvēkam. Šeit tiek uzteikts tas kalps, kurš vairojis sava kunga mantu, nevis tas slinkais un nenovīdīgais, kurš neko nav paveicis.           

Katrs labs darbs ved pie Dieva tuvāk. Katra mūsu rīcība nosaka vai tuvojamies, vai attālināmies no Dieva valstības. Diezgan nosodāma Jēzus mācībā parādīta bagātības loma. Tā traucē tuvoties Dievam, jo cilvēka sirds pieķeras mantai, kas sakrāta ar lielām grūtībām.  Bagātais, kurš sakrāja to sev, un pēc tam drīz vien beidza šīs zemes gaitas, izdarīja nepareizu izvēli. Bagātais jauneklis, kurš ar savu mantu, var saprast, ka darīja labu, bet nevarēja arī to atstāt otrā plānā, aizgāja noskumis. Pazudušā dēla gadījums, kā vecākais brālis grūti strādāja un pūlējās, tomēr sirdī neizjuta žēlastību pret savu brāli, vai pat tad, kad velns kārdināja Jēzu, piesolot visus pasaules labumus, lai tikai pielūdz viņu, liecina ka svarīgi ir nepieķerties nopelnītajiem labumiem. Pirmkārt, ir jāatceras, ka tas viss ir Dieva žēlastības dots. Otrkārt, tas nav nosodāms un aizliedzams, bet ar savu nopelnīto ir jākalpo saviem tuvākiem un jādara labu ikvienam.            

Dieva žēlastību mēs pazaudēt nevaram, jo Viņš ir uzticīgs, bet varam paši to nepieņemt un noraidīt, jo grēkojam. Mūsu dzīvei jābūt par liecību, ka mūsu sirds ir piepildīta ar to labo mācību, kas dod labus augļus, kā līdzībā par koku, kuru pazīst pēc augļiem.           

Sapratu, ka mēs paši nopelnam atalgojumu mūžībai, bet mēs to varam iegūt tikai ar Dieva žēlastību. Mūsu ticībai jābūt tik stiprai, lai mēs lūgtu ar tādu sajūtu it kā mēs būtu jau saņēmuši, un mūsu dzīvē jābūt sajūtai, ka kalpojam Dievam un cilvēkiem. Ka pateicoties Dieva žēlastībai, mēs nopelnam sev vietu Debesīs.    Āmen!