Dieva dāvana pasaulei (Ilze Jansone)

 

Jau oktDSCF1150obra beigās un novembra sākumā galvā iešaujas doma – šausmas! Tūlīt jau Ziemassvētki! Ko ēdīsim svētku pusdienās? Un ir taču jāizdomā, ko dāvināsim radiem, draugiem! Un vēl tie rotājumi – kas mums ir ar eglīšu bumbiņām, un tā lampiņu virtene vispār vēl darbojas?

Jā, it kā Ziemassvētkiem būtu kāda veidlapa ar dažādiem nosacījumiem, kas jāizdara, lai svētki būtu nevainojami! Piemēram, saklāt svētku galdu, vai izdekorēt māju, vai mēģināt atcerēties pagājušā gada Ziemassvētku dāvanas, lai šogad uzdāvinātu lielākas un labākas! Šajā brīdī sākas Ziemassvētku haoss. Bet vai tam tā ir jābūt?

Vai tiešām šīs ir tās lietas, kam jānodarbina mūsu būtība, kamēr gaidām klusos un skaistos Ziemassvētkus? Vai šīs ir tās lietas, ar ko mums saistās šie svētki? Negribas jau atzīt, ka tā būtu, jo esmu kristiete un zinu šo svētku būtību un jēgu un brīnišķīgo notikumu tajos. Un tomēr ar nožēlu ir jāsaka, ka šīs ir tās pirmās lietas, kas iešaujas prātā, un kaut kad vēlāk – Ziemassvētku nozīme un tas, ka šajos svētkos mūsu Glābējs nāca pasaulē. Skumji, bet taisnība.

Ir tik daudz neapgāžamu pierādījumu tam, cik ļoti Dievs darbojas manā dzīvē, cik ļoti Viņš par mani gādā un rūpējas. Un tik daudz dzirdu un lasu par to, kā Dievs darbojas arī citu cilvēku dzīvēs. Viņam ir tik daudz bērnu! Tik daudz! Muļķīgi, tomēr reizēm manī rodas jautājums, vai arī Viņš savā laikā ir tik drudžaini uztraucies par Ziemassvētkiem? Vai arī Viņš tikpat haotiski ir meklējis, ko uzdāvināt saviem bērniem visā pasaulē, domājis par to, cik laba dāvana tā būs un kā tā izskatīsies uz citu dāvanu fona Ziemassvētkos zem eglītes? Esmu dzirdējusi, ka daudzus, gatavojoties Ziemassvētkiem, nomāc šādi jautājumi. Bet vai šie svētki ir sacensības par labāko dāvanu? Vai Dievs ar kādu sacentās, kad viņš dāvināja mums savu Dēlu Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju?

Jau trešo gadu studēju vecmātes profesiju. Daudz redzu to laiku cilvēku dzīvē, kad viņi pamazām kļūst par vecākiem. Redzu, cik ļoti viņi lepojas ar savu mazulīti, cik ļoti baidās, ka kaut kas var atgadīties, un redzu to smaidu, ko ir grūti noslēpt, runājoties ar māsiņām un vecmātēm, un kas rotājas uz lūpām visu vizītes laiku. Redzu prieku ciemiņu acīs, kuri ir ieradušies pirmo reizi aplūkot bērniņu un apsveikt vecākus. Redzu, ka bērniņš tajā mirklī ir viņu vissvarīgākais, visdārgākais, kas var būt. Un 2015 gadus atpakaļ arī Dieva dāvana mums bija Viņa visdārgākais, jo Viņš mums uzdāvināja savu Dēlu – visdārgāko.

Bībelē ir teikts: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlēja, ka Viņš deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība.” Viņš mani tik ļoti mīlēja, un Viņš tevi tik ļoti mīlēja, ka dāvināja mums savu visdārgāko, lai mēs varētu tikt glābti un dzīvotu mūžīgi kopā ar Viņu. Viņš mani mīlēja. Dievs ne arvienu nesacentās, kad dāvināja pasaulei savu Dēlu. Viņš mūs tik ļoti mīlēja un tāpēc dāvināja mums Jēzu.

Šodien cilvēce ir ļoti koncentrēta uz mantu, naudu, materiālām lietām. Šķiet, ka par dāvanām ir kāds nerakstīts likums, kas nosaka, cik tai ir jāmaksā, cik lielai tai ir jābūt un kādā iesaiņojumā. Šodien Ziemassvētki ir par dāvanām. Bet man negribas ticēt, ka tāda bija Dieva vēlme. Es domāju, ka ar savu piemēru, ar savu brīnišķīgo dāvanu mums, Viņš gribēja parādīt, ka galvenais šeit ir mīlestība, kas, kā pievienotā vērtība, nāk līdzi dāvanai, vai tā ir liela, vai maza, iesaiņota vai nē, ar kartiņu vai bez tās. Es domāju, ka Viņš vēlējās, lai mēs vairāk dāvinātu mīlestību viens otram. Lai Ziemassvētki nebūtu tikai par dāvanām, bet lai tie būtu par sajūtām, par emocijām un par gaišumu. Lai dāvanas būtu, bet tām nebūtu noteikumu, kas liktu ikvienam krist panikā laikā, kam jābūt klusam un mierīgam. Es domāju, ka Dievs vēlas, lai Ziemassvētki būtu par mīlestību. Tādu mīlestību, kādu Viņš dāvināja mums.

Ilze Jansone