Mosties! (Lelde Jansone)

Ir mDSC06550arts. Skaists laiks, kad visa daba mostas. Tik sen neredzētās sniegpulkstenītes, zaļie pumpuri un putniņi, kas pieskandina debesis ar savu jautro čivināšanu. Rīts vairs nenes saltas vēja brāzmas, bet gan siltus saules starus, kuri vēlas sasniegt ikvienu no mums. Visur parādās mazas dzīvībiņas, kas bija gulējušas, lai nelaistu sev klāt aukstumu. Un tad vēl tā smarža – pasakaini! Vai mēs jau sen to negaidījām – šo dabas atmošanos?

Un kā ir ar mums? Mēs tik ļoti gaidām pavasara atnākšanu, bet vai mēs paši esam atmodušies no ziemas miega? Vai mūsos ir pamodies pavasaris? Gribētos jau teikt – jā, taču es jūtu, ka vēl joprojām guļu. Jā, esmu aizgulējusies, tāpat kā novēlojusies ziema. Un pēc pieredzes saku, nevienam nepatīk pārāk gara ziema. Tā atnes slinkumu un aukstumu, un tam seko nolaidība un īgnums. Vai tādi mēs gribam būt – īgni un slinki? Nē! Tāpēc sev un visiem citiem gribu teikt – mosties! Ielaid savā sirdī pavasari!

Mums ir kāda priekšrocība. Dabā mēs nevaram kontrolēt gadalaikus, piemēram, pārtraukt ziemu, kad tā apnīk, vai likt uzziedēt vasarai novembrī, bet mēs varam kontrolēt savu sirdi, dvēseli un domas. Mēs varam būt dedzīgi un mīlestības pilni gan ziemā, gan vasarā.

Un vēl kas! Tieši tāpat kā cilvēki gaida pavasari pēc garās un aukstās ziemas, arī Dievs gaida, kad ikviens no mums pamodīsies. Viņš nekad nebeidz gaidīt, jo mūs mīl. Tāpēc teikšu vēlreiz – mosties! Un tu redzēsi, cik ļoti Dievs tevi gaidīja!

Lelde Jansone