Sludināsim Kristu! (Baiba Jansone)

‘’Vai tad Kristus ir dalīts? Vai tad Pāvils ir par jums krustā sists?’’ (1. Kor. 1:13)

‘’Jo Kristus mani nav sūtījis kristīt, bet evaņģēliju sludināt, ne gudriem vārdiem, lai Kristus krusts nepaliktu bez satura.’’ (1.Kor. 1:17)

            Iedvesmu šim rakstam guvu, kādu vakaru lasot Pāvila 1. vēstuli korintiešiem. Izlasītie vārdi lika manā sirdī vēlmi dalīties ar citiem par savām pārdomām par izlasītajām Rakstu vietām. Sajūta tiešām tāda, ka pats Dievs ir licis man izlasīt šos vārdus Bībelē. Turklāt Lieldienu laiks ir īstais laiks, lai ikviens no mums atcerētos Jēzus Kristus sūtību šeit uz zemes un Viņa lielo upuri, ko Viņš izcieta pie krusta.

Daudzkārt domājot par to, ko īsti nozīmē būt kristietim, pasaules cilvēkiem var rasties iespaids, ka tas, ko kristieši dara, ir sludina konkrētu reliģiju – kristietību -, vienu no daudzajām filozofiskajām mācībām par to, kā nodzīvot labu dzīvi. Taču, vai tas ir tas, ko mēs kristieši vēlamies, lai apkārtējie redz: kristietību tikai kā kādu reliģisku mācību, nevis kristietību kā mācību, kas sludina Jēzu Kristu un Viņa mīlestību. Vai patiešām Dievs vēlas, lai pasaule kristiešus uzlūkotu no reliģijas skatupunkta vai arī Viņš vēlas, lai mēs ļautu pasaulei ieraudzīt kristietību ne tikai kā reliģiju, bet lai tā sajustu kristietības būtību – Jēzu Kristu?

Pāvila 1.vēstule korintiešiem 1. – 3.nodaļa mani ļoti uzrunāja un, manuprāt, ikvienam, kas sevi sauc par kristieti, būtu šīs nodaļas jāizlasa un jāpatur prātā, ka mūsu uzdevums šeit uz zemes ir sludināt par krustā sisto Jēzu Kristu nevis kristietību kā reliģiju.

Šajās nodaļās man patīk, kā Pāvils raksta par to, ka ‘’pie jums nākdams, nenācu ar augstu valodu vai gudrību, nesdams jums Dieva liecību. Jo es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sisto. (1.Kor. 2:1-2). Pāvils skaidri pasaka, ka viņa mērķis bija sludināt Dieva darbus šeit uz zemes caur Jēzu Kristu nevis reliģiju. Viņš necentās savu sludināšanu ietērpt skaistos vārdos, bet pateikt galveno – parādīt mums Dieva mīlestību caur Jēzus Kristus darbiem šeit uz zemes un Viņa lielo upuri, mirstot par mūsu grēkiem pie krusta.

‘’Jo, kad viens saka: es turos pie Pāvila, bet otrs: es pie Apolla, – vai tad neesat miesīgi? Kas tad ir Apolls, un kas ir Pāvils? Tik kalpi, ar kuru palīdzību jūs kļuvāt ticīgi, ikviens tā, kā Tas Kungs viņam devis. Es dēstīju, Apolls aplaistīja, bet Dievs deva spēku augšanai. Tamdēļ nav cildināms ne dēstītājs, ne laistītājs, bet Dievs, kas audzē [..] Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus. (1.Kor. 3:4-7,11). Var pilnībā piekrist Pāvilam par to, ka ikviens Kristus kalps un, varētu teikt, ka arī kristietība kā reliģija, ir tikai līdzeklis Dieva rokās, lai pievestu cilvēkus Kristum un parādītu Viņa mīlestību pret ikvienu. Lai parādītu, ka Viņam nav svarīgi, vai mēs esam bagāti vai nabagi, savā dzīvē nogalinājuši, paveikuši drausmīgus miesas darbus vai arī visu dzīvi esam pavadījuši, ejot baznīcā un sekojot Dieva Vārdam. Tas, kas Viņam rūpēs mūsu tiesas dienā, būs mūsu sirds un attieksme pret Viņu, vai mēs ticam, ka Jēzus pie krusta ir samaksājis arī par manām kļūdām un, ka es Dieva acīs caur Jēzus upuri esmu tīrs un balts, ka man ir piedots uz visiem laikiem.

Dievs caur Savu Dēlu Jēzu Kristu mums piedod visu, ja vien mēs Viņam atdodam savas dzīves un apliecinām, ka Viņš ir mūsu Kungs, ka tikai Viņa žēlastība ir tā, pateicoties kurai mēs esam glābti. Jēzus Kristus izcieta briesmīgas mokas, nomira par mūsu grēkiem pie krusta, nonesa to visu ellē, uzcēlās no nāves un tagad sēž debess tronī pie Dieva. Es šaubos, vai mēs būtu gatavi ieņemt Jēzus vietu, ejot krusta ceļu, ceļu, kas pilns sāpju, ciešanu, pazemojumu, šaustīšanas. Es šaubos par to, vai mēs būtu gatavi savā miesā iedurt naglas, ar kurām Jēzus tika pienaglots pie krusta, jo galu galā mēs esam tie, kuri bija pelnījuši sodu nevis Jēzus. Es varu tikai iedomāties, kādas mocības tas sagādāja Jēzum. Viņš, kas bija bez grēka, šo briesmīgo ceļu uzņēmās mūsu dēļ, lai gan mums bija jābūt Viņa vietā. Kristus upuris ir neizmērojams, lai gan moku pilns ceļš, taču pilns žēlastības, neizmērojamas mīlestības un glābšanas. Pateicoties tam, ka Viņš šo ceļu izgāja, mēs esam glābti, mums par savām kļūdām un grēkiem, lai cik lieli tie arī būtu, vairs nebūs jāizcieš sods, jo tas jau vienreiz un par visām reizēm ir izciests tur augšā pie krusta. Tādēļ mazākais, ko mēs varam darīt, ir ik dienas pateikties Dievam, ka Viņš uz zemes sūtīja Savu Dēlu, kurš par mums nomira, lai mums būtu glābšana un nebūtu jācieš briesmīgas mokas.

Jēzus Kristus upuris, Viņa mīlestība uz mums, ir tas, kas mums ir jāsludina pasaulei, jo Kristus ir vienīgais, kura dēļ mums ir dota pestīšana, cerība, un tikai pateicoties Viņam mēs reiz pamodīsimies no nāves un būsim līdzās Dievam. Tā nav reliģija, pateicoties kurai mēs esam glābti, tā nav konkrēta konfesija vai kāda konkrēta baznīca, kuru apmeklējam, caur kuru mums būs piedots. Vienīgais, kas mūs var glābt un kas mūs jau ir izglābis, ir Kristus. Tādēļ nodosim savas dzīves Kristum pilnībā, pieņemsim Viņu kā savas dzīves vienīgo Kungu un Ķēniņu. Tādēļ ik dienas sludināsim Jēzus Kristus upuri, kurš vienīgais mūs spēj glābt.

Ne tikai Lieldienās, bet ik dienas atcerēsimies Lieldienu stāstu par Jēzus izciestajām mokām pie krusta un pateiksimies Viņam par šo upuri, pateiksimies par to, ka mums nav jāiet šis ceļš. Vienīgais, kas mums ir jāizdara, mums ir jāatzīst savā sirdī, ka Dievs mums ir piedevis caur Savu Dēlu Jēzu Kristu un ka Viņa upuris mani ir izglābis no nāves. Vienīgais, ko Dievs gaida, ir atbilde: ‘’Jā, Dievs, Tu esi mans Kungs un Dievs. Es ticu, ka Tavs Dēls Jēzus Kristus nomira pie krusta par manām kļūdām un ka līdz ar Viņa nāvi ir samaksāts par maniem grēkiem. Es ticu, ka arī es reiz no nāves pamodīšos mūžībā un ieraudzīšu Tevi vaigu vaigā.’’

Tev Vienam viss gods un slava par Tavu neizmērojamo mīlestību un žēlastību, ko Tu mums parādīji!

Baiba Jansone