Pārdomas par grāmatu”Norīkojums uz Jeruzalemi” (Ivita Jansone)

Šajā vasarā paņēmu no draudzes bibliotēkas grāmatu “Norīkojums uz Jeruzalemi”. Sākumā šī grāmata ilgu laiku gulēja plauktā. Tad es to atvēru…, un tā paņēma mani savā varā. Grāmata rakstīta par jaunu sievieti, dāņu skolotāju, kura iepazina ticību, pieņēma Jēzu Kristu par savu personīgo Glābēju un izvēlējās sekot Svētā Gara aicinājumam – doties uz Jeruzalemi un kalpot tur Dievam. Viņa devās uz svešu zemi, nezinot valodu, bez atbalsta misionāriem, ar nelielu naudas summiņu kabatā, bet ar patiesu vēlmi atbildēt Dieva aicinājumam kalpot Viņam šajā svešajā valstī, ar lielu ticību sirdī un cerību uz Dieva žēlastību.

Jeruzalemē Lidijas pirmais Dieva dotais uzdevums bija izglābt no nāves mazu meitenīti, kura viņai kļuva tik tuva kā pašas bērns. Grāmatā brīnišķīgi aprakstīts, cik daudz spēj darīt ticīgu cilvēku lūgšanas. Visbriesmīgākajos brīžos, kad mums patiešām nav ne zāļu, ne ārstu, ne jebkādu citu iespēju, ticība Dievam un lūgšana dara brīnumus. Mums ir jāizmanto visas Dieva dotās iespējas – arī ārsti un slimnīcas, jo arī tie ir Dieva doti, bet nevajag krist bezcerībā, ja šādu iespēju nav. Dievs var visu!!!

Apbrīnojama ir Lidijas uzticēšanās Dievam un Viņa vadībai katrā dzīves solī. Protams, arī viņa pazina atstumšanu, bailes, šaubas, neziņu  un vēlmi atgriezties, tomēr vienmēr meklēja Dieva prātu gan Viņa Vārdā – Bībelē, gan lūgšanās. Lidijas paļāvība, dodoties kalpošanas darbā, bija tik spēcīga, ka viņa ne brīdi nekurnēja par grūtībām, badu, apsmieklu, kara apstākļiem. Ja tā notika, viņa zināja, ka tas ir Dieva plāns.

Dievs par šo pilnīgo paļāvību svētīja viņu ar visu ikdienai nepieciešamo – ne vairāk ne mazāk – tik, cik nepieciešams. Man ļoti patika citāts no grāmatas pēdējās lappuses:

“Tajā vakarā dzīvoklī izklāju mātes vēstuli uz galda un to pārlasīju, apsverot, kādu atbildi sniegt uz viņas jautājumiem.

Vai tu esi dzīva un vesela? Jā – paldies Dievam – esmu dzīva un vesela! Ne tikai dzīva un vesela, bet stipra un laimīga!

Vai tev ir vajadzīga nauda? Es atvēru maku. Tajā bija trīs dolāri. Biju jau samaksājusi īri par šo mēnesi. Bankā man bija apmēram seši dolāri. Nē – man nebija vajadzīga nauda.

Vai tev vajadzīga pārtika? Es pārlūkoju plauktus. Tur bija eļļa un maize, olīves, vīģes, tomāti, dažas olas, sardīņu bundža, piena kanna. Arī cukurs un kafija. Nē – man nebija vajadzīga pārtika.”

Kaut arī mēs savā ikdienā spētu saprast un novērtēt to, ka, ja paļausimies ticībā uz Dievu, Viņš gādās par mums. Protams, ne jau palaižoties slinkumā, guļot gultā un gaidot, kad nauda mums kritīs no debesīm, bet ticībā, ka, ja savu dzīvi, darbu, pūles veltīsim Dievam un Viņa bērniem – saviem līdzcilvēkiem, tad Viņa svētības būs nebeidzamas.

Ivita Jansone