Par pasauli, kas mainās…

Vēlos dalīties savā pieredzē un savās domās un notikumos, kas risinājās kopumā pēdējos 3 gadus, jeb kopš es strādāju savā darbavietā, bet tā intensīvāk tieši pagājušā gada nogalē.

Kad es saņēmu darba piedāvājumu vēl esot studiju pašā vidū, es baidījos, kā visu paspēšu, vai izdosies savienot studijas ar darbu, vai mans kolektīvs būs jauks un mani pieņems, kāds būs mans priekšnieks? Kad sāku strādāt, sapratu, ka bailes bijušas pilnīgi nepamatotas, vai arī lūgšanas ļoti efektīvas, jo viss izrādījās ļoti labi. Manas kolēģes bija ļoti draudzīgas un mani uzreiz uzņēma savā pulkā kā gādīgas mammas, mana priekšniece par mani rūpējas tā, it kā es būtu viņas priekšniece, darba grafiku man pakārtoja studiju grafikam. Tiem, kas nezin, es strādāju par vecmāti veselības centra ginekoloģijas nodaļā. Tur esam mēs – vecmātes, ārsti, un klienti.

Viss šķita jauki, vien jau no paša sākuma jutu, ka vienu dakteri pieminot, visi šausmās noskurinās un ar mokām sagaida viņas pieņemšanu. Protams, arī es viņu satiku. Sauksim viņu par dr.X. Jau no paša pirmā mirkļa, kad viņa ienāca nodaļā, no pirmās dienas, kopš strādāju ar viņu kopā, nospriedu, ka viņa ir ārkārtīgi nepatīkams, augstprātīgs, iedomīgs, citus nicinošs un visādā ziņā pretīgs cilvēks. Pēc laika arī es zināju, ka pēc dr.X pieņemšanas, tavs pašvērtējuma līmenis būs ievērojami pazeminājies, tava mugura sāpēs no pastāvīgā sasprindzinājuma un cerēsi, kaut apstātos laiks un viņas nākamā pieņemšana nepienāktu, vai pat vēl ko sliktāku. Vārdu sakot, viņa nekad nesasveicinājās, skaļi runāja par pacientiem, citiem to dzirdot, klaigāja uz citiem kolēģiem, rupji norādīja uz to, ka kabinetā trūkst kāds no instrumentiem, kaut tajā brīdī viņai to nemaz nevajadzēja, ignorēja, ja es runāju ar klientu, bet pateica savu sakāmo un aizgāja (dzirdēju es to vai nē, bet pēc tam pieprasīja, lai viņas pavēles tiek izpildītas).  Viņa pat kliedza uz mani. Un viss, ko es spēju, bija kaunā nodurtu galvu sēdēt un tajā noklausīties. Tās dienas bija šausmīgas. Es tiešām sajutos kā pilnīgs mēsls un nekam nederīgs cilvēks. Kad 2 gadus biju tur jau strādājusi, viņa pat nezināja manu vārdu un to, ko es tur daru, jo, kad es pacēlu telefonu un viņai atbildēju, viņa lika pasaukt kādu no kolēģēm, kas tur strādā jau vismaz 15 gadus.

Atceros, ka nācu mājās un žēlojos, un sūdzējos, un lamāju viņu, un izteicu pārmetumus, un aprunāju viņu. Un tētis man vienmēr deva pretī – kāpēc es sēdēju ar kaunā nokārtu galvu, vajadzēja mierīgi atbildēt, vajadzēja stāties viņai pretī u.tml. Bet es zināju, ka es to nevaru. Kas es galu galā esmu? Tikai vecmāte, kamēr viņa sabiedrībā augstu stāvoša ārste. Likās, ka tētis mani nesaprot. Domāju, ja viņš būtu manā vietā, arī viņš justos tāpat. Bet man gribējās, lai tas mainītos.

Tajā laikā man vairākas reizes acīs ielēca dažādi izteikumi par to, ka ir jālūdz par saviem ienaidniekiem, ir jāmīl tie, kas mums vēl ļaunu. Un es sāku lūgt par dr.X un par manām attiecībām ar viņu. Sākumā man likās – kas par liekulīgu lūgšanu. Teicu tos tikai kā plikus vārdus. Pati tiem neticēju un man pat nepatika tos teikt Dievam. Bet es sevi spiedu būt jaukai pret viņu. Manī iestājās tāds kā spīts – ja viņa pret mani būs riebīga, es būšu pret viņu cik vien jauka spēju. Es izpildīšu visas viņas iegribas un smaidīšu un būšu pieklājības kalngals. Sākumā bija grūti, bet ar laiku tā kļuva diezgan ierasta lieta.

Un drīz es ievēroju pārmaiņas. Tagad viņa ar mani sasveicinās, ienākot nodaļā. Viņa, tā vietā, lai nosviestu uz mana galda lapiņu ar norādījumiem, iedod to man rokās, un uz tās pat ir rakstīts – lūdzu. Viņa runā ar mani pa telefonu, un es drīkstu izdarīt to, ko viņa ir gribējusi lūgt. Viņa vairs nepaceļ balsi, bet runā mierīgi. Ja kaut kas trūkst, viņa pie manis pienāk, un pasaka to klusi, es pat teiktu, diskrēti. Ja pacienti viņai atnes kādu ēdamu dāvanu, viņa to atnes man un saka, lai mēs (es un kolēģes) cienājamies. Un pats aizkustinošākais – kādā reizē es dzirdēju, ka viņa manai tiešajai priekšniecei lūdza kaut ko izdarīt, jo viņa negribot traucēt mani (tajā brīdī es aizpildīju dokumentus). Un viņa lietoja vārdu – Ilzīti. Viņa ne vien zina un sauc mani vārdā, bet pat izmanto mīļvārdiņa formu. Tagad, ja mēs esam vienā telpā, viņa ar mani parunājas un pat stāsta atgadījumus no savas ikdienas. Tas ir pārsteidzoši.

Protams, mēs neesam sirdsdraudzenes un neuzrunājam viena otru uz tu. Jā, arī viņa mani uzrunā uz jūs. Un reizēm tiešām, viņa pasaka vai izdara kaut ko nejēdzīgu, bet kurš tad no mums to nedara? Taču nu, es to uztveru kaut kā savādāk. Tas paiet un nav vairs rūgtuma. Kad tuvojas viņas pieņemšana, es sagatavojos, ka man būs jābūt vērīgai un pacietīgai, un laipnai, un ticībā stiprai. Un es tāda arī cenšos būt. Un tiešām sajūtu līdzvērtīgu un pat cieņpilnu attieksmi.

Nupat izlasīju grāmatu, kurā ļoti tika uzsvērts viens Gandija citāts – “Ja vēlies, lai pasaule mainītos, mainies pats”. Tā ir. Un kad pats saviem spēkiem nespēj mainīties, lūdz Dievu, jo Viņš gan to spēj.

Ilze Jansone