Patiesība par neglīto krustu

Gribēju dalīties ar savām haotiskajām domām un iespaidiem par filmu, ko šogad Lielajā piektdienā noskatījos kopā ar savu ģimeni. Filmas nosaukums ir Kristus ciešanas. Ļoti ilgi biju gribējusi to noskatīties, jo biju dzirdējusi labas atsauksmes par šo filmu, taču nekad nevarēju saņemties. Visi, kas filmu bija redzējuši, teica, ka tā ir ļoti smaga filma, kuru nav viegli noskatīties. Tagad es zinu, kāpēc.

Filmā tiek attēlotas pēdējās 24 stundas Jēzus dzīvē, pirms Viņš nomira pie krusta. Pirmie kadri filmā parāda Jēzu Getzemanes dārzā, kur Viņš lielās bailēs lūdza savu Tēvu, jo zināja to, kas sekos. (Man nebija ne jausmas, kā tas būs). Un jau šajā brīdī tu vienkārši ieraugi, cik ievainojams un vienkāršs Jēzus bija. Tikai cilvēks. Ar asarām, ar sāpēm, ar bailēm, ar kārdinājumiem. Interesants, bet reizē šausmas iedvesošs bija sātana tēls, kas filmā bija attēlots, kā cilvēks melnā apmetnī, kurš ar Jēzu runāja, Viņu kārdināja.

Tālākie notikumi risinās tieši tā, kā Bībelē ir aprakstīts. Jēzus tiek apcietināts un nodots virspriestera un sinedrija priekšā. Jēzus tiek sists ar pātagām. Jēzus tiek aizvests Pilāta priekšā. Jēzum tiek piespriests nāves sods pie krusta. Jēzus nes savu krustu. Jēzus tiek piesists krustā. Jēzus nomirst un tiek apglabāts.

Biju to visu lasījusi neskaitāmas reizes. Taču tikai tad, kad es vizuāli to ieraudzīju, patiešām sapratu, ko sevī ietver šie daži vārdi Bībeles pantā Mt. ev. 26:67 “Tie spļāva viņam sejā, sita viņu un pļaukāja…” To prātam neaptveramo nežēlību, ko filmā attēloja, to šausmīgo zvērību, pilnīgu empātijas neesamību… Es raudāju, skatoties šo brīdi filmā. Sēdēju sastingusi, līdz muskuļi sāka sāpēt. Likās, ka katrs pātagas cirtiens Jēzus miesā, atbalsojas arī manā ķermenī. Katra sāpe Jēzus sejā. Un es nespēju vien beigt iztēloties, kā būtu, ja es būtu tur piesieta pie staba laukuma vidū un mani sistu ar pātagām, kam klāt piestiprināti metāla dzelkšņi. Un kad pāri nebūtu palikusi neviena neskarta vieta uz  asiņainā un jēlā ķermeņa, mani pa smilšainu pilsētas laukumu aiz kājām aizvilktu prom, lai turpinātu sist kaut kur citur.

Jau kopš agras bērnības, vienmēr, kad dzirdēju stāstu par Jēzus nāvi, man visbriesmīgākā likās daļa par sišanu krustā. Skatoties šo filmu, domāju, kaut ātrāk viņi nokļūtu Golgātā, kaut ātrāk Viņš nomirtu un Viņa ciešanas izbeigtos. Jā, arī šis ceļš no pilsētas uz Golgātas kalnu tika attēlots diezgan šausmīgi. Iedomājieties, cilvēku, kurš nupat ir pātagots līdz nemaņai, kura āda ir saplosīta, kurš uzņem sitienus no jebkura, kam nav slinkums pacelt savu dūri pret Viņu, nes koka krustu, kas ir vismaz 3 reizes lielāks par viņu pašu. Viņš krīt zemē, Viņš nespēj nostāvēt, kur nu vēl noturēt krustu, Viņam slāpst, Viņš tiek grūstīts. Bet kad sabrūk zemē, dzird vienīgi –  aiziet! Uz priekšu! Mums tam nav visa diena!

Arī redzot to, kā naglas tika pieliktas pie Viņa plaukstām, kā tika izdarīts pirmais sitiens, un nagla iecirtās rokā, visu laiku iztēlojos sevi Jēzus vietā. Ja mani sistu krustā. Es jau sen būtu mirusi. Vēl sinedrijā esot. Kaut vai no bailēm. Un tikai vāji apjaušot, ka Jēzus tādā veidā nomira par mani… pietrūkst vārdi. Mīļais Jēzus! Viņa mīļās rokas! Nē! Pārtrauciet! Izbeidziet! Tik ļoti gribējās Jēzu kaut kā aizsargāt. Sirds dauzījās, asaras lija pār maniem vaigiem. Man tas bija ārkārtīgi sāpīgi. Nezinu, vai vēl kādreiz mūžā biju tā jutusies. “Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ Tu esi mani atstājis?” Jēzus sauca pret Debesīm. Es līdz ar Viņu. To redzot, nevar skaidri domāt. Aizmirstas, ka tāds bija Dieva plāns, lai izglābtu mūs visus. Aizmirstas, ka arī Jēzus to zināja. Kā Viņš vēl spēja iet pretī saviem sagūstītājiem Getzemanes dārzā? Kā spēja ļauties, jau iepriekš zinot, kas notiks? Kā tajā visā vēl spēja lūgt par tiem, kas viņam to nodarīja? Protams, filmā bija parādīti arī tie, kas Jēzu mīlēja – viņa mamma, Marija Magdalēna… Arī viņu sāpes.

Pēc filmas noskatīšanās, sajūtas bija it kā es tikko būtu zaudējusi kādu tuvinieku. Kādu no savas ģimenes. Vismaz man tā likās. Raudāju mammai uz pleca par to, ko tie cilvēki darīja ar Jēzu, par to, ko Jēzus juta un raudāju par to, ka manis dēļ viņam tas bija jāizcieš.

Vai zināt to krustu, baznīcas pagraba zālē? To melno, ne visai glīto koka krustu ar drausmo Jēzus veidolu priekšā? Tieši Lielajā piektdienā arī sēdēju un skatījos uz to. Vienmēr domāju, cik neglīts krusts! Vai nevarēja uztaisīt skaistāku? Un kāds izskatās Jēzus! Kā kaut kāds spoks. Bet pēc filmas noskatīšanās, sapratu, ka tas neglītais krusts nav vis kāda kļūme vai neprasme to radot. Tas ir precīzs atveids. Tieši tik neglīts, samocīts un cietis Jēzus izskatījās. Vairs nekad neteikšu, ka tas krusts ir neglīts. Tagad tas vienmēr man būs labs atgādinājums tam, ko Jēzus izcieta manis dēļ un ko nozīmē vārdi Bībelē: “Un tie sita Viņu krustā…” (Mk. 15:24)

Ilze Jansone