Žēlastība, kas birst no debesīm

Kādā svētdienas pēcpusdienā devos pastaigā ar savu suni Arko. Mēs gājām diezgan garu gabaliņu, un es skatījos uz dabu sev apkārt un uz savu suni, kas, līkumus metot, izložņāja vienu grāvmalu pēc otras. Un es ievēroju, kā zeltainas bērzu lapiņas virpuļodamas krīt lejā no kokiem. Bija pašas septembra beigas. Uzpūta tikai stiprāka vēja brāzma, atkal šur un tur nobirst bariņš lapu. Un es skatījos, cik līgani un neuzbāzīgi tās lēni nāk uz zemi no debesīm. Gluži kā Dieva žēlastība.

Ja paceļam acis uz koku galotnēm, zari ir pilni ar lapām. Kurš var saskaitīt, cik lapu ir vienā kokā? Un, cik visos kokos, kas aug gar ceļmalu? Lapu ir bezgalīgi daudz. Arī Dieva žēlastības ir bezgalīgi daudz. Un tā plūst uz leju, uz zemi pie mums dāvanu veidā. Mazas, zeltainas dāvaniņas novirpuļo no debesīm. Es tās ieraugu un nopriecājos. Atzīmēju savā dāvanu sarakstā. Iesmejos pie sevis priekā.

Tad neviļus acis noslīd uz leju. Uz ceļu. Uz manām kājām, kas sper soļus. Un ieraugu, ka tik daudz lapiņu guļ, iemīcītas dubļos. Redzams tikai kātiņš, vai pati lapas maliņa. Un man paliek skumji. Tik daudz Dieva dāvanu, tik daudz Viņa izlietās žēlastības guļ dubļos – nepamanīta, nesaprasta, vienaldzīga. Ļaujam tai nokrist zemē un uzminam tai virsū.

Arī es pieņēmu izaicinājumu pierakstīt tūkstoš dāvanas no Dieva. Jo, kā uzsver grāmatas “Tūkstoš dāvanas” autore A. Voskampa – tikai tad, kad nosaucam tās vārdā, mēs pilnībā pasakāmies par tām. Nenosauktas, tās paliek bez piepildījuma. Bez pateicības. Kā dzimšanas dienā saņemt dāvanu, nepateikties par to devējam, un neapskatītu, nolikt to plauktā. Dieva žēlastība jau ir nepārtraukta. Tad, kad esmu iekšā un neredzu lapas, kas krīt no kokiem, nenozīmē, ka tās nekrīt. Tad, kad nenosaucu vārdā un nepasakos par Dieva dāvanām, nenozīmē, ka tās nav.

Un ja paskatos uz priekšu pa ceļu, sev blakus – viss ceļš ir klāts lapiņām, kas vairs nav redzamas, vairs nav skaistas. Tāpēc gribu aicināt ikvienu – pamanīt Dieva žēlastību, pamanīt Viņa klātbūtni. Nenoniecināt Dieva žēlastību, kas liekas mazāka, vai mums tik ļoti nepatīk. Bet pateikties par šīm dāvanām, skaļi nosaucot tās vārdā. Tieši tā: zeltainas lapas, kas krīt no kokiem septembra beigās. Tā mēs tās pamanām, kad tās vēl virpuļo gaisā, un mēs izjūtam prieku.

Un ja kādam liekas, ka viņa dzīvē ir tikai bēdīgi brīži, tikai skumjas un neveiksmes, paskaties atpakaļ – arī aiz muguras krīt zeltainās lapiņas. Un tikai tagadnē varam saskatīt tās dāvanas, to Dieva žēlastību, kas mums bija pagātnē. Tad varam redzēt, ka Dievs arī tajos brīžos bija ar mums un lēja žēlastību pār mūsu galvām.

Tādas, nu, man radās pārdomas dodoties pastaigā – turi acis vaļā, turi sirdi vaļā un IZJŪTI Dievu, PIEDZĪVO Dievu. Todien pūta silts vējš. Man nebija karsti vai auksti, es biju paēdusi, biju garīgi piepildīta. Vārdu sakot – man bija tik labi. Jutu kā Dievs glāsta mani ar vēja pirkstiem, kā apskauj mani ar siltiem saules stariem, atver manas acis un saka – tas viss ir tev!

Ilze Jansone