Par Hozejas grāmatu (Ilze Jansone)

Es izlasīju pravieša Hozejas grāmatu Vecajā Derībā. Un manī radās pārdomas. Manī vienmēr rodas kādas pārdomas, un, lai gan citas grāmatas ir interesantākas, citas ne tik ļoti, uzskatu – ja šo grāmatu Dievs ir iekļāvis Bībelē, Viņš caur to mums vēlas ko teikt.

Jau paši pirmie panti mani satrieca, jo Dievs pravietim Hozejam lika iet un apņemt, es teikšu tā, kā Dievs teica, maucīgu sievu ar visiem viņas bērniem, kas ir maukot nomaukojusies. Es domāju – kāpēc? Es negribētu, lai Dievs ko tādu pateiktu man.

Grāmata rakstīta laikā, kad Israēla tauta ir atkritusi no Dieva un dzīvo nešķīstu dzīvi, netiklu dzīvi, lej dažādus elku tēlus un tos pielūdz, slepkavo un krāpj. Dievs caur pravieti Hozeju runā uz savu tautu, lai atvērtu viņu acis un parādītu, kā viņi ir sākuši dzīvot. “Jo nav patiesības un uzticības, un nav Dieva atziņas uz zemes! Lādas, krāpj un slepkavo, zog un laulību pārkāpj, ķildojas vien un asinis atriebj ar asinīm!” (Hoz 4:1-2) Hozeja brīdina Israēla tautu par to, ko Dievs darīs. Ko Viņš ir spējīgs izdarīt. “Mana tauta tiks iznīdēta, jo tai nav atziņas, tu taču atmeti atziņu – tad arī es tevi atmetīšu.” (Hoz 4:6) Skan tik briesmīgi. Tomēr Israēla tauta turpina pielūgt elku dievus, nepaklausīt Dievam. Kur nu – viņi nekaunas darīt grēku Dieva acu priekšā. “Israēla lepnība liecina pret viņu pašu.” (Hoz 5:5) Tomēr Dievs nav tāds, kas atmet cilvēku uzreiz un vienkārši iemet ellē. Viņš aicina atgriezties, “Ejiet, atgriezieties pie Kunga – Viņš saplosīja, un Viņš mūs dziedēs, Viņš sita, un Viņš mūs pārsies! Viņš mūs atdzīvinās divās dienās, trešajā dienā Viņš piecels mūs, un mēs dzīvosim Viņa priekšā! Pazīsim, tieksimies izzināt Kungu” (Hoz 6:1-3). Israēla tauta neatgriežas. Un man izklausās, ka Dievs runā jau gluži izmisis – nu, lūdzu, klausieties taču manī! Meklējiet mani! Tomēr tauta turpina dzīvot paši savu dzīvi, nevēršoties pie Dieva. Jā, viņiem ir arī grūtības un bēdas, taču tajos brīžos viņi nesauca pēc Dieva, bet vērsās pie saviem dieviem. Un Dievs sāk runāt par sodiem. “Bet es uzsūtīšu uguni viņu pilsētām,” (Hoz 8:14) “Es darīšu neauglīgus viņu vīrus,” (Hoz 9: 12) “Par viņu ļaunajiem darbiem no sava nama tos iztriekšu,” (Hoz 9:15) “Vairs tos nemīlēšu” (Hoz 9:15). Vai ievērojāt? Visi Dieva sodi ir izteikti nākotnes formā. Kāpēc? Jo Dievs bezgalīgi stipri mīl savu tautu. Dievs daudz ko saka, biedē, brīdina, bet ļoti, ļoti mīl šos netiklos, grēcīgos, melīgos, lepnos cilvēkus, kas izslējuši degunu gaisā, bet acis nav pievērsuši Debesīm. Cilvēki tikmēr ceļ sevi vēl jo augstāk. “Taču bagāts esmu, pats sev turību sarūpēju, nekur ko es darījis, man neatrast vainu, kas skaitītos grēks.” (Hoz 9:9) Man kauns palika tikai lasot šo pantu. Bet Dieva mīlestība ir bezgalīga un neizprotama. Viņš atkal un atkal vēlas glābt šo tautu, kas nemitīgi atkrīt. Varbūt kādā brīdī solās kalpot Kungam, taču atkal un atkal atgriežas pie vecā. “Tu vēl atgriezīsies pie sava Dieva, turēsi žēlastību un tiesu, cerēsi uz savu Dievu vienmēr!” (Hoz 12:7) Vai Dievs to saka, jo Viņš zina visu nākotni? Vai cerībā?

Pēdējās nodaļās, Dievs runā par savām dusmām pret šo tautu. Vai es glābtu šādus cilvēkus? Noteikti nē. Paietu viņiem garām. Negribētu neko kopīgu. Bet Dievs saka: “Es neļaušos dusmu kvēlei, es neiznīdēšu Efraimu vēlreiz, jo es esmu Dievs un ne cilvēks.” (Hoz 11:9) “Atgriezies, Israēl, pie Kunga, sava Dieva, jo vainās tu esi klupis! Turieties cieši pie vārda un atgriezieties pie Kunga, sakiet Viņam: piedod visas vainas un ņem par labu, ne ar vēršiem mēs atmaksāsim, bet ar mūsu lūpām!” (Hoz 14:2-3)

Izlasot šo grāmatu, un pārdomājot visu kopā, es jūtu, ka šī grāmata bija par mani. Par katru no mums. Par mūsu lepnību un nepaklausību. Par mūsu elku dieviem. Kā mēs dzīvojam? Kā mēs vēršamies pie Dieva? Vai meklējam Viņu, vai kalpojam Viņam vien? Jo lai gan man daudzreiz liekas, ka dzīvoju taisni un paklausīgi Dievam, vai es nesaku tāpat kā 9. pantā, ka pie manis neatrast nekādu grēku? Daudzreiz apraujos pie mazas domiņas, kas skan galvā, ka es taču esmu laba, es negrēkoju. Un tūdaļ arī saprotu, ka jau tajā pašā mirklī grēkoju. Vēl ilgi domāju par tām Hozejas sievām. Kāpēc viņam vajadzēja precēt tādas sievas? Bet vai Dievs tādus neņem mūs? Tik grēcīgus un tik neuzticīgus?

Šī grāmata bija par to, kā Dievs glābj mani. Cik bezgalīgi Viņš mīl mani. Jo katru reizi ejot uz grēksūdzi, man ir ko teikt. Katru reizi es saprotu, ka atkal esmu atkritusi. Viņš varētu izgāzt savas dusmas pār mani un, ak, kas tad nāktu pār mani! Bet Dievs neatmet mani. Un viņš nedusmojas bezjēdzīgi, kā cilvēki to mēdz darīt. Viņš pacietīgi lūdz un gaida mani – meklē mani! Atgriezies pie manis! Ir tik brīnišķīgi dzirdēt Dievu sakām: “No šeola es atgūšu viņu, no nāves es viņu izpirkšu – kur gan tavs spēks, nāve? Kur tava sērga, šeol?” (Hoz 13:14) “Es būšu Israēlam kā rasa – viņš ziedēs kā lilija, dzīs saknes kā Lebanona ciedrs, viņa dzinumi stiepsies, kā olīvkoks būs viņa lepnums, viņš smaržos kā Lebanona ciedrs” (Hoz 14:6-7) Cik brīnišķīgi apzināties, ka mans Dievs ir tāds – kurš man vēl tikai vislabāko, kuram ir vara mani izvilkt no elles, kuram ir spēks pacelt mani savās rokās ar visu manu grēku smagumu! “Laiks meklēt Kungu.” (Hoz 10:12) Katru dienu cenšos atcerēties šos vārdus. Katru dienu ir laiks meklēt Kungu. Jo es nemitīgi atkrītu un atkritīšu, taču paļaujos, ka mans Dievs mīl mani ar nebeidzamu mīlestību, un ir gatavs mani glābt. Gatavs padarīt mani šķīstu Viņa priekšā. “Es dziedināšu viņu no laba prāta, manas dusmas no viņiem novērsīsies!” (Hoz 14:5)

Ilze Jansone