Mans ceļš uz Mieru! Immānū-Ēls!

Tuvojoties gada noslēgumam, vēlējos pastāstīt par savu garīgo ceļojumu. Patiesībā liecināt par to, kā Dievs darbojas un maina lietas, ja Viņam ļaujam to darīt.

Mans šī gada stāsts un ceļojums sākās patiesībā jau 2018. gada septembra pašās beigās. Tieši tāpat, kā šobrīd, kad es rakstu. Un šis gads man ir īpašs ar to, ka es patiešām rakstu. Toreiz es jutos ļoti slikti. Garīgi tukša. Nepiepildīta. Netīra. Vilšanās Dieva acīs. Mēģināju, jo tā likās pareizi, bet vienmēr kritu atpakaļ tajā pašā vietā – grēkā. Dusmojos, jo Dievs neklausījās manī un neatbildēja manām lūgšanām. Tad es dzirdēju dziesmu Shoulders (Uz Taviem pleciem), ko mammai lūdzu atdzejot latviski, lai varu to nodziedāt. Šī dziesma mani ļoti dziļi uzrunāja, un es nolēmu, ka kaut kas ir jāmaina. Un es saņēmos, lai šo savu grēku nosauktu vārdā. Visgrūtākais, ko es laikam savā mūžā biju darījusi. Es grēksūdzē izteicu šo grēku, un tajā mirklī sajutu, ka spēju ieelpot. Ar asarām aizplūda mana milzīgā nasta, kas žņaudza sirdi. Zināju, ka Dievs nenosoda mani, bet pieņem un šķīsta. Tādā secībā. Un es nolēmu, ka vēlos savādākas attiecības ar savu Dievu. Ka negribu būt kā garāmgājēja, kas nejauši iemaldās pie Viņa pēc kāda lūguma. Gribu piederēt Viņam, gribu būt viena ar Viņu. Gribu teikt pateicību Viņam un tad baudīt svētības, ko Viņš dod.

Es atvēru tukšu kladi. Un nolēmu, ka meklēšu Dievu Bībelē. Es lasīju un pierakstīju. Katru dienu. Savas domas, kādus pantus, kas man iekrīt acīs, kurus gribu atcerēties. Pierakstīju savus iespaidus no dzīves un ikdienas. Savilku tos kopā ar Bībelē lasīto. Pierakstu arī savas pateicības, lūgšanas un piedzīvotos brīnumus. Jūtos laimīga to darot, pasvītrojot, izceļot un atzīmējot savā Bībelē vārdus, ko Jēzus man māca, ko runāja gudri Dieva darbinieki.

Un nu jau ir pagājis gads. Un tik daudz reizes es esmu ar sevi un Dievu joprojām cīnījusies. Daudzas lapas grāmatā ir tukšas, jo kā gan tu vari sēdēt un lasīt Bībeli, kad iet interesanta filma, vai jaukas sarunas, kurās tev gribas piedalīties. Nerunāsim nemaz par vasaru un brīvām dienām. Bet es cīnījos. Jutu, kā Dievs apbalvo mani, kad turējos pie sava solījuma, un kā sauca mani atpakaļ, kad biju to piemirsusi. Sirdsapziņa runāja ļoti skaļi.

Taču šodien ar lepnumu un gandarījumu es pāršķirstu savu biezo grāmatu. Jā, tā vairs nav nekāda kladīte. Tā ir tiešām grāmata. Šajā laikā esmu izlasījusi 22 grāmatas Bībelē. Gan no Vecās, gan Jaunās Derības. Un es redzu savu ceļojumu šī gada laikā. Cik nedroša un nezinoša es biju tad, un cik daudz vairāk un dziļāk es saprotu šodien. Es jūtu kā Dievs man šajā gadā ir atklājies un audzinājis mani. Tiešām pati esmu sajutusi-tikai tad, kad tu uzsāc komunikāciju ar Dievu, kad tu atdod savu sirdi Viņam, tad Viņš nāk pretī, Viņš runā, Viņš dziedina, Viņš dara. Kā tajā dziesmā – Kas mani meklē, tas mani atrod,

                    Kas mani meklē no visas sirds.

                             Es būšu jums atrodams,

                             Es būšu jums atrodams,

                             Es būšu tuvu, saka Tas Kungs.

Un domājot par Ziemassvētkiem un to, kāpēc Jēzus nāca pasaulē, es lasīju Bībeli un pārlasīju pravietojumus par Jēzus dzimšanu. Dievs vienmēr runāja par Jēzu tad, kad tauta bija atkritusi no Dieva, grēkoja un attālinājās. Arī tad, kad cilvēkos mita bailes – no iebrukumiem, no kara, no nāves. Kad cilvēki meklēja zīmes no Dieva. Tad Viņš runāja un atklāja, ka nāks kāds liels un varens ķēniņš, kuram dos vārdu Immānū-Ēls jeb DIEVS IR AR MUMS. “Jo bērns mums ir dzimis, mums ir dots Dēls, vara uz Viņa pleciem, un Viņu sauks vārdā – Brīnišķais padomdevējs, Varonis Dievs, mūžīgais Tēvs, Miera Princis.” (Jes 9:5-6) Pravietim Miham Dievs teica tā: “Tu, Betlēme Efrātā, no tevis man nāks tas, kam jākļūst par Valdnieku Israēlā!… Viņš nostāsies un ganīs Kunga spēkā, Kunga, sava Dieva, vārda varenībā – tad tie dzīvos un Viņš kļūs varens līdz zemes malām! Un tad būs miers!” (Mih 5:1, 3-4) Pravietim Zaharijam Dievs teica: “Līksmo vareni, Ciānas meita, klaigā, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs Ķēniņš pie tevis nāk, Viņš ir taisns un Glābējs – pazemīgs uz ēzeļa jāj. Es iznīdēšu Efraima ratus un Jeruzālemes zirgus, tiks iznīdēti kara loki un tautām pavēlēts miers.” (Zah 9:9-10)

Dievs apsolīja cilvēkiem mieru. Un pēc miera tiecas ikviens. Taisnība, mums nav kara briesmas un mūsu dzīvības nav apdraudētas, bet šodien pasaulē pastāv citas briesmas – steiga, laika trūkums un nespēja noteikt prioritātes. Bet ikviens cilvēks tiecas pēc miera. Kāpēc šajā laikā sociālie tīkli ir pārpildīti ar Adventa vainagu fotogrāfijām? Šo simbolu ienes mājās kā kristieši, tā arī pasaules cilvēki. Jo visi gaida uz to, kas nāks. Iespējams, ka nespēj nosaukt vārdā, iespējams – nemaz nesaprot. Bet visi gaida Viņu – Miera Princi.

Un atgriežoties pie mana stāsta – šodien es saprotu, ka šī gada laikā, Dievs ir vedis mani uz mieru. Uz garīgu mieru. Dievs zināja brīdi, kad biju garīgi sabrukusi un tukša, baiļu pilna, un teica man Immānū-Ēls. Dievs ir ar mani. Un šodien es tik ļoti jūtu Viņu kā Padomdevēju, kā Varoni, kā Tēvu un Mieru savā dzīvē. Esmu diametrāli pretējā vietā tām sajūtām, kur biju pagājušajā septembrī. Esmu laimīga un jūtu daudz stiprākas attiecības ar savu Debestēvu. Kad pārvaru savas cīņas un atdodu viņam savu sirdi, Viņš noliks pasauli man pie kājām. Un vai tikai pasauli? Viņš dos mūžīgu dzīvību kopā ar Viņu Debesīs.

Immānū-Ēls. Dievs ir ar mani. Pasaki šos vārdus skaļi. Katru dienu. Dievs ir ar mani. Lai šajā svētku laikā arī tu sajūti, ka Dievs ir ar tevi. Nevis tā – es jau to sen zinu, bet tā dziļi un patiesi. Izjūti to līdz pašai sirds serdei. Ļauj Dievam tevi mīlēt. Viņš vēlas tikai to – lai mēs ļaujam!

Svētīgus Kristus dzimšanas svētkus!

Ilze Jansone