Manas pārdomas par stāstu “Putnu būris” (Lelde Jansone)

Putnu būris

Reiz dzīvoja kāds vīrs vārdā Džordžs Tomass. Viņš bija kādas mazas Anglijas pilsētiņas mācītājs. Kādu reizi, tieši Lieldienu rītā, viņš ienāca baznīcā līdzi nesdams vecu, aprūsējušu putnu būri. Viņš to novietoja kancelē un vēroja, kā cilvēki uz to reaģēs. Viņš redzēja tieši to, ko bija paredzējis. Cilvēku skatienos varēja redzēt interesi un neizpratni, tādēļ viņš pieskārās būrim un sāka runāt.

“Vakar es gāju cauri pilsētai un satiku kādu zēnu, kas savās mazajās rociņās nesa vecu, aprūsējušu putnu būri. Viņš skrēja to liegi šūpodams. Pieejot tuvāk, es ieraudzīju, ka tajā iekšā bija 3 mazi savvaļas putni, kas trīcēja no aukstuma un bailēm.

Es viņu apturēju un jautāju: “ Kas tev tur ir?”

“Tikai kaut kādi veci putni,” sekoja atbilde.

“Ko tu ar tiem darīsi?” es jautāju.

“Nesīšu mājās un ar tiem spēlēšos”, viņš atbildēja, taču turpinājums mani šokēja,” Es viņus kaitināšu, izraujot tiem spalvas, lai tie cīnītos. Es labi pavadīšu laiku”

“Bet tev kādā brīdī tas apniks, ko tu darīsi tad?”

“Ai, man ir kaķi,” zēns teica, “Viņiem garšo putni, es tos viņiem izbarošu.”

Es kādu brīdi cieta klusu un tad iejautājos: “Cik tu gribi par šiem putniem, dēls?”

“Ko?!! Kāpēc? Jūs taču negribat šos putnus, kungs! Tie ir tikai parasti, veci lauka putni un tie pat nedzied un nemaz nav skaisti!”

“Cik daudz?” es atkārtoju.

Zēns uzlūkoja mani it kā es būtu traks un teica: “10 dolārus!”

Es izvilku no kabatas banknoti un iespiedu to viņa pasniegtajā saujā, tai pat mirklī zēns bija prom.

Es aizgāju līdz ielas galam, uzmanīgi nesot arī putnu būri, kurā joprojām trīcēdami tupēja 3 putnēni. Noliku būri zemē un attaisīju tā durtiņas, dodot brīvību ieslodzītajiem putniem.”

Tas izskaidroja tukšo putnu būri, ko mācītājs bija novietojis kancelē. Pēc tam sekoja mācītāja runa.

“Kādu dienu Sātans un Jēzus sarunājās. Sātans tikko bija ieradies no Ēdenes dārza un vai plīsa pušu no laimes un lepnuma.

“Jā, ser, es tur tikko sagūstīju pasauli, pilnu ar cilvēkiem. Es tiem uzstādīju slazdu, izmantoju ēsmu. Zināju, ka tie nespēs pretoties. Dabūju viņus visus!” viņš ļaunā priekā paziņoja.

“Ko tu ar viņiem darīsi?” jautāja Jēzus.

 Sātans atbildēja: “Ak, es tā izklaidēšos! Es viņiem iemācīšu kā apprecēties un tad izšķirties, mācīšu kā nīst un aizskart vienam otru, kā dzert, smēķēt, lamāties, melot. Es iemācīšu viņus skaust un ņemt to, kas nepieder viņiem. Es viņiem iemācīšu kā radīt ieročus, bumbas, lai tie varētu slepkavot viens otru. Es tā izklaidēšos!”

“Ko tu darīsi, kad būsi pabeidzis?” Jēzus jautāja.

“Es viņus nogalināšu!” – Sātans lepni paziņoja.

Tad Jēzus jautāja: “Cik tu par viņiem gribi?”

“Ak, tu viņus negribi. Viņi nekam nav derīgi. Viņi nav labi,” Sātans teica,” Tu viņus pieņemsi, un viņi tevi tāpat ienīdīs. Viņi tev spļaus sejā, nolādēs tevi un nonāvēs tevi. Tu šos cilvēkus negribi!”

Tomēr Jēzus neatkāpās: “Cik daudz?”

Sātans paskatījās uz Jēzu un smīnot noteica: “Visas tavas asaras un visas tavas asinis!”

Jēzus paskatījās uz Sātanu un mierīgi atbildēja: “Nokārtots!”

Un Viņš samaksāja pilnu cenu.”

Mācītājs pacēla putnu būri, atvēris durtiņas viņš nokāpa no kanceles.”

(Tulkots no angļu valodas)

Šis stāsts mani ļoti aizkustināja, un es nespēju to aizmirst vēl ilgi pēc tā izlasīšanas. Es nespēju pat iztēloties tik lielu mīlestību, kādu Jēzus pret mums ir jutis. Viņš redzēja tieši to pašu, ko Sātans. Mazu, nevarīgu cilvēku, kas uzķēries uz viltīgas ēsmas, bet viņš tajos redzēja vēl kaut ko. Viņš redzēja sirdis, kurās mīt bailes un kuras Viņš spēja atbrīvot. Viņš redzēja smaidus, kas slēpās aiz skumju un kauna ēnas. Viņš redzēja labas domas, kas klīda starp sātana radītajām ilūzijām. Viņš redzēja to visu – gan labo, gan slikto – un tomēr mūs gribēja. Tik ļoti, ļoti gribēja, ka atdeva sevi.

Arī šodien mēs esam tie paši cilvēki, ko Sātans ikdienu vilina ārā no Ēdenes, taču Jēzus atbrīvoja ceļu ārā no Sātana valgiem, tāpēc, lūdzu, pieņem šo lielo dāvanu. Nepaliec Sātana rokās, lai viņš tevi varētu padarīt par savu izklaidi, lai varētu tev atņemt godu, prieku, mīlestību, bet pieņem Jēzus samaksu un esi brīvs.

Vienmēr atceries, tu vari būt brīvs, jo par tevi jau ir samaksāts!

Lelde Jansone