Pazudušais kāmītis

       Mums noteikti visiem gribētos, lai visi rīti iesākas saulaini un labi, bet mums viens rīts sākās diezgan satraucoši, jo bija pazudis mūsu mīļais mājdzīvnieks kāmītis. Viņš nebija ne kastītē ne būrītī, viņš bija aizbēdzis. Situāciju pasliktināja tas, ka mājās bija slepus ielavījusies kaķene. Viņa mierīgi sēdēja uz palodzes, un tas mani ļoti satrauca. Un mums likās, ka ar kāmīti ir cauri, viņš ir ticis kaķa nagos. Man to bija grūti pieņemt, es negribēju tam ticēt. Nē, uz kaķi es nedusmojos, es dusmojos uz sevi, ka biju tik neuzmanīga. Kad kaķis tika izlaists ārā, meklēšanas darbi turpinājās, es ar lukturīti izložņāju visus tumšos stūrus, jo ar domu, ka kāmīša vairs nav, bija grūti un sāpīgi samierināties. Mēs visi viņu tik ļoti bijām iemīlējuši, bērni bija iedevuši vārdiņu Čiko, priecājās par mazā zvēriņa izdarībām, un nu vairs nekā! Mājās bija kluss, un šis klusums pārvērtās manā izmisuma lūgšanā. Es klusībā lūdzu Dievu, lai palīdz atrast Čiko, lai viņš atrodas sveiks un vesels. Beidzot mēs apsēdāmies pie brokastu galda, bēdu nomākti un sāpošām sirdīm. Te pēkšņi, tētis, rādīdams uz pretī brokastu galdam nolikto maisiņu, iesaucās: “ Re, kur viens lien ārā un skatās uz mums.” Tas bija kāmītis Čiko! Sirdī uzreiz ienāca liels prieks un pateicība Dievam, ka Viņš tik ātri atbildēja uz manu lūgšanu. Mēs visi samīļojām mazo bēgli un bijām laimīgi. Diena varēja sākties ar lielu prieku un Dieva mācību, ka ir jālūdz un ir jālūdz uzreiz un visiem kopā. Dievs parādīja, ja mēs paļausimies uz Viņu un lūgsim, Dievs palīdzēs.

“Paļaujaties uz To Kungu vienumēr, jo Dievs Tas Kungs jums ir mūžīgā klints!” (Jes.26:4)

                                                                                                                  Ilona Bērziņa