Tumšais mākonis

Tuvojas mirušo piemiņas diena, un mēs katrs atceramies kādu no saviem aizgājējiem. Bet tās lielās skumjas ir pārgājušas, laiks pagājis un esam mainījušies mēs paši. Dzīve iet uz priekšu, un tas liek domāt arī mums par nāvi.

  Lai kaut kas jauns manī varētu piedzimt, man jāatbrīvo sevī telpa. Mums ir jānomirst, lai piedzimtu no jauna. Tātad miršana ir daļa no mūsu dzīves, tā ir pāreja nākamā pakāpē.

  Garīgi mums to ir vieglāk pieņemt nekā fiziski. Bet no fiziskās nāves mēs nevaram izvairīties, tas ir process, kas mūs maina, tā ir satikšanās ar Dievu. Bet mēs nāvei piedēvējam sāpes, ciešanas, tāpēc ka tas sagrauj mūsu ego, un, sastopot nāvi, mēs koncentrējamies uz sevi. Un tad gan mēs to negribam, mēs no tās gribam izvairīties, aizbēgt. Un kā ir ar mums kristiešiem, vai tiešām mēs baidāmies, ka mūsu komforta zona tiks iedragāta, un vai vispār nāvei var sagatavoties?

 Man bija saruna ar vecu kundzi, kurai gribētos, lai Dievs viņu paņem pie sevis, jo nāvei viņa jau ir gatava. Visi darbi, kas uz zemes bijuši, ir izdarīti un jauniem darbiem vairs nav spēka. Arī viņas mīļajiem klājas labi un viņa saprot, ka par lielu nastu negrib būt nevienam. Un tad es vaicāju, vai tad tevī nav palicis dzīvesprieka, un kundze atbildēja, ka viņa turpina priecāties par visu, ko dod Dievs, bet viņa gaida šīs pārmaiņas, ko sniegs Dievs. No viņas nāca tāds miera starojums, un man likās, ka nāve veciem cilvēkiem var būt arī kā Dieva dāvana.

“Nepamet mani vecuma dienās, neatstāj mani, kad spēks man zūd!”  (Psalmi 71:9)

  Diemžēl nāves uztvere mūsu laicīgajā dzīvē ir dažāda, un ir liela atšķirība, vai tā pienāk gaidot vai pavisam pēkšņi, kā tāds tumšs lietus mākonis. Un svarīgi, ka mēs apzināmies, ka tas ir neizbēgami, un ka Dievs ir mūsos un Viņš ir mūsu dvēselē un Viņš ir tas, kurš noteiks, kas notiks ar mums. Arī Jēzus saprata un mums parādīja, ka vienīgi Dievs var lemt mūsu likteni.

“Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!”(Lūkas 22:42)

  Sastopoties ar nāvi, cilvēks piedzīvo absolūto Dieva mīlestību. Tas attiecas gan uz mums, kas ciešam līdz aizgājējam, gan uz to, kuram nāve ir pavisam tuvu. Un lai kādi notikumi bijuši, vai arī kas ir bijis mūsu dzīvē, nāves priekšā tas viss tiek nolikts malā, tas kļūst mazsvarīgs, tanī brīdī ir vēlme mīlēt šo cilvēku. Un lūgt, lai Dievs ir ar viņu, un šī Dieva mīlestība dziedē visas sāpes, visus tukšumus. Mūs palicējus tā piepildīs ar jaunu spēku, un tas spēks ir ticības spēks.

  Lūgsim, lai mūsu sirdis ir mīlošas, patiesas un tīras, lai mēs lūkotos pēc labiem darbiem un ticētu Dieva mīlestībai. Neturēsim ļaunu sirdi, bet pateiksimies Dievam par katru dāvanu, ko Viņš mums sniedz. Un atcerēsimies, ka Dievs ir ar mums pat vistumšākajā tumsā, kad mēs jūtamies vieni.

“Taču manu dvēseli atpestīs Dievs, no pazemes varas Viņš mani ņems pie Sevis.” (Psalmi 49:16)                                                                                             

Ilona Bērziņa