Pavairot prieku

Vai atceraties iepriekšējo rakstu par pazudušo kāmīti?  Un nepagāja ilgs laiks, kad mums atkal Čiko bija aizmucis no sava būra. Kā jūs domājat vai mēs noskumām, vai ilgi meklējām mazo bēgli? Nē, mēs uzreiz lūdzām Dievu, lai palīdz viņu atrast. Un Dievs uzreiz mums atbildēja un atveda Čiko pie mums.  Dievs var izmantot vissīkāko, mazāko lietu, lai mūs mācītu. Mācītu saskatīt neredzamo, varbūt pat mums nezināmo un tikai tad, kad esam to piedzīvojuši paši, spējam saprast un mācīties.

    Arī mēs mācamies, pateicoties mazajam kāmītim un, protams, Dieva mācībām. Tās tikai jāsaredz, jāsaprot. Liekas tik vienkārši, bet vai dzīvē tas uzreiz ir tik saprotami?

  Es tikai zinu, ka katru reizi, kad es saprotu, ko man Dievs grib pateikt, un es esmu to sapratusi, manī ieplūst Dieva prieks, un tas ir tik liels, ka gribas ar to dalīties. Dievs mani svētī, un es varu dalīties ar savu svētību, tā ir tik liela un patīkama, ka nedalīties nav iespējams. Kāds varbūt domās, kā tas tā var būt? Vai Jēzus ar mums nedalījās nemitīgi, vai Viņš mums to nemācīja ik brīdi? Viņš dalījās it visā, un mēs no tā visa saņemam prieku. Un ja mēs šo prieku paturētu tikai sev, tad tādam priekam nebūtu lielas nozīmes, tas būtu savtīgs, īslaicīgs un neauglīgs un mēs apslāpētu arī Dieva prieku.

   Tikai tad, kad mēs nododam tālāk to, ko mums dod Dievs, Viņš mūs var izmantot  un arī to dara, Viņš mūs lieto. Lieto, lai pavairotu caur mums  Savu  prieku, mīlestību, svētību. Un tad mēs saņemam Dieva svētību, un tas ir bezgalīgs process, tas neizbeigsies. Mums tikai jāļaujas, lai Dievs mūs lieto, jāpadod tālāk.  Tik vienkārši!

   Mēs arī dalījāmies ar prieku. No sākuma pat nenojautām, cik tas būs liels un, ka tas spēs pavairoties. Mēs piedāvājām aiznest uz bērnudārzu savu kāmīti, lai parādītu to bērniem. Audzinātāja uzreiz piekrita un palūdza pat uz visu dienu viņu atstāt, lai bērni labāk var izpētīt. Protams, mēs arī uzreiz piekritām. Čiko tika izrādīts visām grupiņām un visi, kas gribēja varēja viņu paglaudīt. Kāmītis atnesa tik daudz prieka. Mēs vakarā pateicāmies Dievam, ka spējām Viņa prieku pavairot un, ka tas nemaz nav grūti izdarāms. Dāvātais prieks, ko atnesa kāmītis pavairojās kā nospiežot kopētājā pogu un atšķirība ir tāda, ja tur ir jānorāda skaits, tad Dievam skaita nav, tas ir bezgalīgs un pietiek visiem.  Mums tikai jāatrod un jāpraktizējas sevī nospiest šo kopēšanas pogu, un mēs būsim izbrīnīti cik daudz prieka Dievs pavairos.

„Jo Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā.”

(Romiešiem 14:17)

                                                                                                                       Ilona Bērziņa