“Pieņemšana un piedošana mīlestībā” (Ainars Jansons)

Reiz, lasot līdzību par pazudušo dēlu, man it kā atvērās acis, un es sapratu, ka tas mani ļoti tieši uzrunā.
Mēs jau visi zinām šo notikumu par diviem brāļiem un viņu dažādām dzīves gaitām. Viens brālis bija čakls, paklausīgs, kā noprotams, centās būt labs dēls savam tēvam. Jaunākais dēls turpretī bija nenopietns, trakulīgs, neapdomīgs, viņš mīlēja darīt pēc sava prāta un droši vien padomos neieklausījās. Kā pasaulē saka – šī bija „melnā avs” šajā ģimenē. Kad jaunākais brālis tēvam paprasīja savu daļu mantas, kas viņam pienācās kā mantiniekam, tēvs viņam to atdeva, un dēls devās pasaulē laimi meklēt.
Diezgan ikdienišķa situācija, jo mēs arī kādreiz ne jau aizliedzam Dieva Vārdu un tīši grēkojam, bet tomēr rīkojamies pēc sava prāta. Ja mēs ko esam ieņēmuši galvā un nelūdzam atbildi no Dieva, tad Viņš ļauj mums pašiem izlemt. Viņš saka: Re, kur tava manta, ņem un rīkojies!” Tad mēs esam kā jaunākais dēls, kas domā – nu es sākšu savu dzīvi, jo es varu un protu.
Labais dēls, kas kalpo savam tēvam savā ģimenē un sliktais dēls, kas aiziet lepni paceltu galvu. Lasot es vienmēr sevi tā kā pieskaitīju pie pirmā dēla, jo es taču neesmu izšķērdētājs, trakulīgas dzīves piekopējs. Apkārt pasaulē es gan redzu diezgan daudz kā jaunākos dēlus, kas nedomā par to, kas būs tālāk, kas būs pēc gadiem, varbūt mēnešiem un varbūt jau rīt. Jāatzīst, ka pietrūkst manā sirdī tās mīlestības, kas gribētu viņiem palīdzēt. Ja man lūdz palīdzību, es ar prieku iešu un palīdzēšu, pat uzņemšos kādu upuri, bet tie ļaudis jau nelūdz, viņi izvēlējušies ir tādu dzīvi. Kāda man tur daļa.
Ja mēs saskaramies ar cilvēkiem, kas dzīvo sliktu dzīvi – kaitēdami sev un savām ģimenēm, tuviniekiem, tad mēs mēģinām viņus pierunāt mainīties, laboties. Bet, ja cilvēki dzīvo labi un kārtīgi, un tomēr trūkst ticības Dievam un ja viņi nedomā par Kristus upuri pie krusta, tad viņu dvēseles tāpat iet bojā, jo mēs neviens nevaram pastāvēt neapgrēkojoties.
Līdzībā mēs saprotam, ka tēvs visu laiku ir domājis par savu jaunāko dēlu un droši vien lūdzis Dievu, lai viņš atrieztos. Vismaz tāda bija viņa reakcija, atkal redzot savu dēlu. Pēc vecākā brāļa uzvedības var saprast, ka nezin vai viņš domāja un lūdz par brāli. (Es ceru, ka tomēr lūdza.) Sajūta ir tāda, ka vecākais brālis ir dusmīgs un joprojām neapmierināts ar jaunākā brāļa toreizējo lēmumu. Kāpēc? Kad mūsos trūkst mīlestības, arī mēs esam dusmīgi, nepiedodoši, atstumjoši.
Kas notiek ar jaunāko brāli? Viņš ir piedzīvojis neapskaužamus stāvokļus un situācijas. Kamēr bija nauda, gāja labi. Bija drosme un bravūra. Kad nauda izsīka, sāka domāt un meklēt darbu, jo ēst jau gribas gan labiem, gan nepaklausīgiem. Tā viņš nonāca līdz tam, ka vēlējās ēst kaut to, ko dod cūkām. Arī tā nebija. Tad ir rakstīts, ka viņš attapās, tātad saprata, ka tā viņš aizies bojā un ka mājās taču nekā netrūka. Notika kāds lūzums, un viņš teica: „Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: tēvs, es esmu apgrēkojies pret debesīm un tevi. Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu. Pieņem mani par vienu no saviem algādžiem!” (Lk 15:18-19)
Bija notikusi garīga izmaiņa – dēls atzina savu grēcīgo dzīvi un vēlējās to pārtraukt. Tā ir tāda izmaiņa, kas mums katram ir ļoti vajadzīga, kad grēks mūs pieviļ. Tad mēs esam pazudušais dēls, un mums ir jāiet pie sava Debesu Tēva.
Dēls vēl nezināja tēva reakciju, viņš noteikti bija satraukts, vai tēvs viņu maz pieņems, vai viņš varēs viņam piedot. Satikšanās bija pārsteigums dēlam un patiess, neviltots prieks tēvam. Viņiem abiem tie bija lieli svētki. Tēvs pat nedomāja par to vai piedot vai nepiedot. Kas tad līdzībā ir tēvs? Vai Dievs kādreiz kādam nav piedevis? Jēzus nāca pie lielākajiem grēciniekiem, kuriem draudēja mūžīgā nāve, bet Jēzus viņus izglāba no tās. Tā ir īsta piedošana un pieņemšana mīlestībā. Nav nekādi noteikumu vai nosacījumu, lai piedotu. Vairs neinteresē tava pagātne, svarīgi, ka tu esi to nožēlojis, vēlies kļūt par Dieva bērnu.
Vai arī vecākais brālis izrādīja savu prieku par jaunākā atgriešanos? Izrādās viņš nepriecājās. Tieši otrādi. Viņš vēl pārmeta tēvam par tik sirsnīgu brāļa uzņemšanu. „Redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavas pavēles, bet tu man pat kazlēnu neesi devis, lai es ar draugiem palīksmoties. Bet šis tavs dēls, kas tavu mantu aprija, uzdzīvodams ar netiklēm, nu ir pārnācis mājās, un tu liki nokaut viņam baroto teļu.” (Lk 15:29-30) Es iedomājos, kā tas sāpināja tēvu.
Te nu es pārdomāju par sevi un savu uzvedību līdzīgās situācijās. Arī es esmu kurnējis būtībā pret Dievu, lai gan iemesli ir minēti dažādi. Tas ir lepnums, tā ir skaudība, paštaisnība. Ja šādas lietas ir sirdī, kāda tad var būt piedošana. Tad mēs esam lielie tiesneši, kas redzam visas skabargas citu acīs. Jēzus tā nekad nedarīja. Mācīsimies arī mēs beznosacījuma mīlestību un sava tuvākā pieņemšanu, neskatoties atpakaļ, cik viņš slikti ir dzīvojis. Viņš to ir nožēlojis.
Tā nu viss apgriezās otrādi: sliktais dēls atgriezās un tagad ir labais, bet izrādās, ka labais dēls nespēj mainīties un ir bijis labs tikai ārēji. Iekšēji viņš sevi vienmēr uzskatīja labāku par brāli. Dievs nevērtē tik daudz mūsu padarīto, kā sirds stāvokli – to vai mēs esam pazemīgi un mīlestības pilni. Ja mēs esam citiem par tiesnesi, tad mūsos nav mīlestības. Tai ir jābūt. Tas nebūs tikai prieks otram. Tas būs arī prieks un miers mūsu dvēselēm. Tas ļoti pietrūka vecākajam dēlam. Turpretī tēva mīlestība ir tik pilnīga, dziedinoša, laimi un mieru dodoša „jo Dievs ir mīlestība”. (1.Jn 4:8) Vai arī mēs nevaram šādu mīlestību nest savā sirdī, lai varētu katru līdzcilvēku pieņemt mīlestībā, pat ja viņš ir grēkojis un sapratis? Ja mums lūdz piedošanu un arī ja nelūdz, piedosim vienmēr, kā to izdarīja tēvs.
Tagad es vairs nezinu, kuram dēlam es sevi vairāk gribētu pieskaitīt.
Lai mēs nekad nebēgtu no Tēva mīlestības! Āmen!