“Lieldienas – diena, kad Kristus nāvi pārspēja un deva dzīvību katram grēciniekam” (Ainars Jansons)

„Bet Dievs savu mīlestību uz mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki. Jo vairāk tagad, kad esam attaisnoti viņa asinīs, mēs tiksim izglābti no dusmības.” (Rom 5:8-9)

Lieldienas ir tajā gada laikā, kad mēs esam noguruši no garajām naktīm un īsajām dienām, ziemas aukstuma, un no tā, ka daba izskatās mirusi, sastingusi un tajā neredz dzīvību. Arī daudzi dzīvnieciņi bija devušies ziemas miegā, lai ātrāk pārdzīvotu ziemu, savukārt, citi – piemēram, putni –  pārvietojušies uz siltākām zemēm. Ir pienācis pavasaris un atnesis dabai jaunu dzīvību, krāsas un prieku. Arī Lieldienas garīgā ziņā cilvēkiem ir kā jauna cerība, spēks un dzīvība, kas liek apjaust, ka Dievs savā glābšanas plānā caur savu Dēlu Golgātā ir iekļāvis arī katru no mums. Mēs esam grēkojuši, tomēr Kristus par mums ir nomiris un augšāmcēlies. Viņš parādīja, ka cilvēcīgi mēs reiz nomirsim, bet dvēseles nemirs – tās Kristus ņems pie sevis.

Kristiešiem ir ticība, ka mums ir Tēvs debesīs, kas mūs vienmēr gaida mājās kā pazudušo dēlu. Vissvarīgākais ir saprast, ka mēs bieži esam pazuduši un mums nepieciešams atgriezties pie mūsu Tēva. Pasaulē to nesaprot. Viņi uzskata – pazuduši ir tie ļaunie – zagļi, slepkavas, krāpnieki, izlaidīgas dzīves vedēji. Ja viņiem atvērtos Gara acis, tad saprastu, ka arī viņiem ir ļoti daudzas lietas, ko nožēlot un no kā atgriezties. Atgriezties kur? Pie Tēva – Dieva – mūsu Radītāja. Kungs, atver Gara acis visiem cilvēkiem pasaulē! Lūgsim katrs Svētā Gara dāvanas, ar kurām mēs varētu strādāt ar cilvēkiem, kas iet pazušanā.

Pirms Lieldienām ir gavēnis, kurā baznīcas un draudzes aicina cilvēkus mazliet apstāties savā ikdienas steigā, skrējienā, pārdomāt un saskatīt lietas, kas nav bijušas labas. Mums ir ļoti nepieciešama atgriešanās un grēku nožēla. Vienīgi tad mēs varam cerēt uz Kristus glābjošo upuri. Tikai tad mēs būsim pieņēmuši Viņa dāvanu – piedošanu. Līdz ar Kristu mira arī divi noziedznieki pie krusta – viens Jēzus dāvanu pieņēma, otrs nē. Lūdzu, pieņemiet to pēc iespējas ātrāk, neatlieciet vēlāk – varbūt citreiz.

Velns visu pasauli un cilvēkus ir iepinis savos tīklos un velk pie sevis ellē. Tas liekas kā zīmējums pasaku grāmatā, bet garīgā ziņā tā patiešām notiek. Cilvēks nekad nebūs stiprāks par sātanu – ļaunā valdnieku. Tāpēc viņš spēj mūs katru ietekmēt, sākot jau ar pirmajiem cilvēkiem Ādamu un Ievu un mūs katru šodien. Bet ir teikts: „Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība.” (Jn 3:16) Tā ir Dieva mīlestība, ka mums ir izvēle – pieņemt palīdzību caur Kristus upuri un ļaut Viņam par mums samaksāt, vai no tā visa atteikties un iet lielās bailēs pretī nezināmajai pārmaiņai – nāvei un dzīvībai. Dievs ir tik rūpīgs, ka Viņš mūs ir apbruņojis ar saviem ieročiem ar ko jau šodien cīnīties pret velnu, kamēr mēs vēl esam ceļā uz mūžīgo dzīvību Viņa valstībā. Tie ir: „Ņemiet visus Dieva ieročus, lai jūs varētu stāties pretī ļaunā dienā un, visu pārvarējuši, pastāvēt! Tad nu stāviet stingri, apjozušies ar patiesību, aplikuši taisnības bruņas un apāvuši kājas, lai būtu gatavi cīņai par miera evaņģēliju! Pie visa tā vēls satveriet ticības vairogu, ar kuru nodzēst visas ļaunā ugunīgās bultas, uzlieciet pestīšanas bruņucepuri un tveriet Gara zobenu – Dieva Vārdu! Ar lūgšanām un aizlūgšanām lūdziet Dievu Garā ik brīdi.” (Ef 6:13-18)

Toreiz, kad Kristus tika mocīts un sists krustā, likās, ka velnam tiešām tiek kāda uzvara. Dieva Dēls ir pārspēts. Arī mācekļi nobijušies tā domāja. Viņi nesaprata, kāpēc Kristus spēks vairs neparādās. Pat Dieva tauta vēl šodien lielā skaitā nav sapratuši Kristus krusta nozīmi un vērtību priekš katra no mums. Daudziem joprojām Gara acis nav atvērtas.

Tomēr Lieldienu rītā nāve tika pārspēta, velna uzvara tika sabradāta, un Dievs parādīja, ka velnam ir ļauts tikai tik daudz darīt, cik Dievs to viņam atļauj. Cik ļaunais ir stiprāks par cilvēkiem, tika daudz vairāk Dieva spēks ir pārāks par ļaunā spēka ietekmi. Varu iedomāties to sieviešu skumjas, kas Lieldienu rītā nāca pie Jēzus kapa to apraudzīt. Bet notika pavisam citādi. Eņģelis viņām ziņoja par Kristus augšāmcelšanos, un lai viņas iet to pastāsta mācekļiem. Kā rakstīts: „Tad tās steigšus devās prom no kapa, baiļu un liela prieka pārņemtas, tās skrēja pasludināt šo vēsti viņa mācekļiem.”

Arī mēs varam cerībā priecāties, ka mūsu dvēseles augšāmcelsies satikt mūsu Pestītāju Debesu Valstībā. Viņš to ar savu krustu parādīja. Dzīvība ir uzvarējusi! Kristus teica: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība.” (Jn 11:25)

Es vēlos, lai mēs katrs būtu priecīgs saņemt Kristus lielo dāvanu – Viņa mīlestību, glābšanu, kopā dzīvošanu Viņa Valstībā. Ja mēs Viņa upuri pieņemam un esam tīri no grēkiem – dziedināti un stiprināti, mēs esam cienīgi nākt Viņa Valstībā.

Dievs, palīdzi mums katram, kas esam tuvāk vai tālāk, pieņemt Tavu Tēva mīlestību un atver mūsu Gara acis Tavu ceļu redzēt un Tevi godāt! Āmen!