“Parāds Dievam” (Didzis Jansons)

„Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog, bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” (Mt 6:19-21)

Dievs mūs ir radījis, mēs dzīvojam Viņa radītā pasaulē un tikai Viņam esam pateicīgi, par to kas mēs esam un ka vispār esam. Bet jau pirmie cilvēki – Ādams un Ieva apgrēkojās Dieva priekšā, kaut viņiem nekā netrūka, un ļaunums izplatījās pa visu zemi, kā rezultātā Dievs sūtīja ūdens plūdus, kas iznīcināja visu dzīvo radību. Bet Noa tika pasargāts un no Dieva saņēma apsolījumu. 1. Mozus 8: 21 – „Es vairs nenolādēšu zemi cilvēka dēļ, jo cilvēka sirds domas ir ļaunas kopš viņa jaunības, un es vairs neapkaušu katru dzīvu būtni, kā es to darīju.” 1. Mozus 9: 11 – „Es celšu ar jums savu derību un visa miesa vairs netiks iznīdēta ūdensplūdos, un vairs nebūs plūdu, kas izposta zemi.” Bet to visu mums Dievs deva kā kredītu, kā parādu, kas jāatdod. Un šo apsolījumu mēs nedrīkstam izmantot nelietīgi, paļaujoties, ka Dievs to ir apsolījis. „Neviens nevar kalpot diviem kungiem; vai nu vienu tas ienīdīs un otru mīlēs, vai arī vienam izdabās un otru nicinās. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonam.” (Mt 6:24) Šai pasaulē dzīve nav viegla un paļauties varam tikai uz Dievu un Jēzu Kristu, bet arī šeit mums Jēzus vārdi ir kā brīnišķīgs apsolījums. (Mt 6: 25-34) Jēzum nav cilvēku, kas būtu tuvāki un mīļāki un citu, kas nav tik mīļi. „Un, ar roku norādīdams uz saviem mācekļiem, Viņš teica: Redzi, mana māte un mani brāļi! Ikviens, kas darīs mana debesu Tēva gribu, ir mans brālis un mana māsa, un mana māte.” (Mt 12: 49-50)  Dievs par mums gādā ik brīdi, pat ja liekas, ka nekā vairs nav, ka esam badā un nav kur pat maizi dabūt. Dievs pie mums dara brīnumus. (Mt 14:15-21) Īstenībā to, ko mēs no Dieva saņemam, nekad nespēsim atdot Viņam. Bet tāpat mums ir jāizturas arī pret citiem. Mums ir jārīkojas pēc Jēzus parauga un parādus jāpiedod arī saviem līdzcilvēkiem. (Mt 18 : 23-35) Un runa jau nav tik daudz par materiālām lietām, kaut arī tās nav mazsvarīgas, bet gan par attieksmi pret citiem, par līdzcietību, par parastu cilvēkmīlestību. Jēzus Mt 19:29 saka: „Ikviens, kas atstājis māju vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus mana vārda dēļ, saņems simtkārtīgi un iemantos mūžīgo dzīvību.” Kā jau saprotam, tad tā nav fiziska atstāšana, bet gan savas dzīves nodošana Jēzum Kristum.

„Tad Jēzus tiem sacīja: Tad dodiet cēzaram, kas cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” (Mt 22:21) Mēs dzīvojam tādā laikā, kad bez kredītiem ir grūti dzīvot, kad dažādus ātros kredītus reklamē visapkārt un daudzus arī ievilina šajās lamatās. Bet mēs tam nedrīkstam pakļauties un vieglprātīgi ņemt naudu uz parāda desai vai kinobiļetei. Ja tā notiek, tas tikai pierāda, ka mums nav ticības Dievam, kas var mums visu piešķirt. Dievs no mums prasa pretī tikai mīlestību un uzticību, bet bankas un ātro kredītu firmas lielus procentus un tādā veidā ievelk savos tīklos, no kuriem tikt ārā ir ļoti grūti. Protams, organizējot savu biznesu, kredīts vairumā gadījumu ir nepieciešams, tas ir kā biznesa instruments, bet arī šeit galvenā cerība ir uz Dievu, kas var mūsu darbu un biznesu svētīt un vairot. Ja cerība ir uz Dievu, ja visā pilnībā mēs paļaujamies uz to Kungu, tad arī Viņš svētī mūs, vairo mūsu mantu, kuru mēs savukārt varam izmantot, lai palīdzētu citiem un ar to pienestu slavu un godu tam Kungam. Ne visi ir bagāti, ne visi ir veiksmīgi, pasaulē ir ļoti daudz cilvēku, kam pietrūkst pat dienišķās maizes un apģērba, kam nav savu māju. Mt 25:45 „Viņš tiem atbildēs: Patiesi es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs neesat man darījuši, un tie ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvībā.” Palīdzot citiem un daloties ar savu mantu, ko būtībā Dievs mums ir devis, mēs apliecinām, ka Dievs ir visvarens, ka Viņš ir tas, uz ko mums ir jālūkojas un jāliek sava cerība, jo cita neviena nav. Mt 22: 37-40 „Jēzus atbildēja: Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. Šis ir pats lielākais un pirmais bauslis. Bet otrs ir tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu.”

Un nobeigumā es gribu pieminēt Jēzus pavēli. (Mt 28:18-20) „Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes, tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un, redzi, es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.”  Ja mēs to turēsim un pildīsim, tad arī mūsu parāds Dievam būs samaksāts. Āmen!