“Dzīve kā cīņa” (Ainars Jansons)

„Cīnieties ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo es jums saku, daudzi centīsies ieiet, bet nespēs.” (Lk 13:24)

Cilvēks ir interesanta būtne, kura labās dienās saka – dzīve ir skaista, bet nākošajā mirklī, kad piemeklē kādas bēdas vai negadījums, saka – dzīve ir grūtību un nelaimju pilna. Tā tas ir bijis jau senajos laikos, kad ebreju tauta ceļoja pa tuksnesi uz apsolīto zemi. Dievs caur Mozu bija rādījis tik daudz brīnumus un zīmes – ka klints deva ūdeni, gaļa krita tieši no debesīm, cilvēki tika dziedināti un vēl daudz citu brīnumu. Bet, kad Mozus tikai dažas dienas bija uzkāpis kalnā, lai saņemtu bauslību, tauta jau kurnēja, apsūdzēja Mozu, ka viņš viņus atvedis tuksnesī nomirt. Visi brīnumi bija aizmirsti un tika izveidots elka tēls, ko pielūgt. Arī šodien cilvēks nav savādāks. Nelielu grūtību dēļ jau ir čīkstēšana un kādu citu apsūdzēšana. Lai gan cilvēks ir Dieva augstākais radījums un sevi ļoti par tādu uzskata, viņš ir tik nepastāvīgs un nevarīgs, paļaujoties uz sevi. Tādos brīžos dzīve ir smaga.

Ko mums darīt, lai mūsu dzīve būtu jauka un patīkama? Mums savu dzīvi ir jāveido un jāvada kopā ar Dievu, ar Jēzus Kristu. „Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu.” (Mt11:28) Visvairāk grūtības piemeklē cilvēkus, kad viņi ir aizmirsuši savu Radītāju un lieks paši gudri un visu varoši esam. Cilvēkam ir tieksme vienmēr paaugstināties, būt pārākam pār citiem, vai vismaz labākam, kā ir patiesībā. Par cilvēku, kas netic Dievam, ir skaidrs, ka viņš nezin, ka prieku, laimi, dienišķo uzturu, naudu, mājas, draugus un visu pārējo dod Dievs. Žēl, ka arī kristieši bieži to aizmirst un cīnās ar saviem spēkiem pret dzīvi, kurā darbojas arī velns. Jau no pirmo cilvēku apgrēkošanās velns darbojas pasaulē un viņam ir ļoti daudz kalpu un aģentu. Tāpēc kristiešu dzīve ir kā cīņa – palikt uzticīgam savam Radītājam un Pestītājam Jēzum Kristum.

Kādas cilvēkiem ir lielākās grūtības – fiziskās nelaimes vai garīgās bēdas? Es domāju, ar fiziskām nelaimēm cilvēki tiek galā ātri – slimības pāriet un mantiskie zaudējumi ir tikai īslaicīgi – nāks vietā citas lietas. Daudz grūtāk cilvēk panes garīgas nelaimes. Cik grūti ir nesaticīgā ģimenē vai, kad sirdi nospiež neatzīti grēki, iekšēja lepnība, dusmas, skaudība u.c. Tās lietas cilvēku nomoka daudz vairāk kā salauzta kāja. Mums jācīnās, lai šīs lietas nepiemistu mums. Jēzus māca: „Nebīstieties no tiem, kas miesu nonāvē, bet dvēseli nespēj nonāvēt, bīstieties vairāk no tā, kas dvēseli un miesu var pazudināt ellē.” (Mt 10:28) Ja mēs visu dzīvi dzīvosim kopā ar Jēzu, tad velnam tajā vietas nebūs.

Aicinu lasīt vairāk un biežāk Bībeli un saprast, kāda tad ir dzīve, ko dzīvojam kopā ar Jēzu. „Uzņemieties manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm; jo mans jūgs ir tīkams un mana nasta viegla.” (Mt 11:29) Pazemība ir atslēgas vārds, kas nodrošinās jauku, patīkamu dzīvi. „Dievs stājas pretī augstprātīgajiem, bet pazemīgajiem dod žēlastību.” (Jēk 4:6) Vispilnīgāko piemēru mums parādīja Kristus, pazemojoties līdz krusta nāvei Golgātā. Ja mēs kaut niecīgāko daļiņu no Jēzus piemēra varētu piepildīt, tad, es ticu, Dieva žēlastības mums būs pietiekoši. Atcerēsimies ar ko mums galvenokārt ir jācīnās – ar velnu, bet neaizmirsīsim ar ko mums šī cīņa ir kopīgi jāizcīna – ar savu Kungu Jēzu.

Apustulis Pāvils, kas gāja Evaņģēliju pasludināt pagānu tautām, ir atstājis savās vēstulēs ļoti daudz labu pamācību mums. Arī toreiz cilvēki bija pilni ar dažādām sliktām īpašībām – skaudīgi, lepni, nesavaldīgi, mantkārīgi, izlaidīgi, savtīgi, varaskāri, neapdomīgi. Lūgsim Dievu, lai mēs tādi nebūtu. Lai mēs lūgtu par tiem, kas tādi ir, un lai Dieva gaisma būtu vairāk cilvēkos. Tad Jēzus atkal runāja uz tiem: „ES ESMU pasaules gaisma. Kas seko man, tas nestaigās tumsā, bet tam būs dzīvības gaisma.” (Jn 8:12) Pāvils raksta: „Tā kā jūs esat pieņēmuši Kristu Jēzu par Kungu, tad viņā arī dzīvojiet, iesakņojieties, topiet kā nams, kas uz viņa būvēts, esiet ticībā stipri, kā esat mācīti, pāri plūzdami pateicībā. Raugieties, ka neviens jūs nepieviļ ar cilvēciskās gudrības tukšo maldināšanu, kas pamatojas cilvēku iedibinātās tradīcijās un pasaules pirmspēkos, bet ne Kristū. Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā.” (Kol 2:6-9) „Visu, ko jūs darāt, to dariet no sirds – ne kā cilvēkiem, bet kā Kungam, zinādami, ka jūs saņemsiet no Kunga savu mantojuma daļu: jūs esat Kunga Kristus kalpi.” (Kol 3:23-24) Arī Timotejam Pāvils raksta ar cīņu: „Bet tu, Dieva cilvēk, no tā visa bēdz; dzenies pēc taisnības, godbijības, ticības, mīlestības, izturības, lēnprātības! Cīnies labo ticības cīņu, turi cieši mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, apliecinādams savu labo atzīšanas liecību daudzu liecinieku priekšā!” (1.Tim 6:11-12)

Mēs katra zinām kāds ir bauslis, ko Jēzus deva – mīlestības bauslis. Arī Pāvils 1.Kor.13. nodaļā  skaidri izskaidro kāda ir mīlestība. Cīnīsimies, lai mēs to spētu izpildīt, lai mūsos būtu mīlestība. Tomēr neaizmirsiet visās cīņās doties kopā ar Jēzu, tad iznākums būs jauks. Necentieties paši ļaunumu uzvarēt – neizdosies. „Lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, un jūs atradīsiet, klaudziniet, un jums atvērs.” (Mt 7:7) Lai mūs vēl stiprina apustuļa Pētera vārdi: „Pazemojieties zem Dieva varenās rokas, lai Dievs jūs paaugstinātu, kad būs pienācis laiks. Visas savas rūpes uzveliet viņam, jo viņš gādā par jums. Esiet skaidrā prātā un nomodā: jūsu pretinieks velns kā lauva rūkdams staigā apkārt, meklēdams, ko varētu aprīt. Tam stājieties pretī stipri ticībā, zinādami, ka visi brāļi pasaulē panes tādas pašas ciešanas. Bet visas žēlastības Dievs, kas Kristū Jēzū jūs aicinājis mūžīgajā godībā, pats atjaunos jūs pēc tam, kad īsu brīdi būsiet cietuši, darīs jūs nelokāmus, stiprus un nesatricināmus. Viņam vara uz mūžiem. Āmen!” (1.Pēt.5:6-11)