“Mēs neesam vieni” (Guntis Jansons)

“Tāpat tas nav pēc jūsu debesu Tēva prāta, ka iet bojā viens no šiem mazajiem” (Mt. ev. 18 : 14)

Ja cilvēks sastopas ar nelaimi, kas viņu piemeklē, var rasties kļūdaina izpratne, ka tas varētu būt Dieva sods. Kāda slimība ģimenē, cieš nelaimes gadījumā vai nomirst, tas var būt iemesls kurnēšanai pret Dievu.

Taču Dievs negrib, lai cilvēki ciestu. Dievs ir labs! To viņš novēl arī mums, jo fakts, ka Ādams un Ieva sākumā dzīvoja Ēdenes dārzā, ir pierādījums Dieva rūpēm par cilvēku. Paradīzes dārzā nebija grūtību, ciešanu.

Diemžēl apzināts grēks – nepaklausība, pirmajiem cilvēkiem liedza baudīt tiešu Dieva valstības klātbūtni bez raizēm un grūtībām. Grēka rīcības sekas mēs izjūtam ikviens. Kāpēc mums par viņu nepaklausību jāatbild? Var salīdzināt ar to, kādā situācijā nokļūst ģimene, ja ģimenes galva atsakās maksāt īri – visa ģimene tiek izlikta no mājām un piedzīvo grūtības. Tāpat arī pirmo cilvēku nepaklausības dēļ visai cilvēcei nākas pieredzēt daudz nelaimju un ciešanu. Rom. 5.n. 12.p. rakstīts: “Tādēļ: kā caur vienu cilvēku grēks ir ienācis pasaulē un caur grēku nāve, tā arī nāve ir iespiedusies visos cilvēkos, jo visi ir grēkojuši.”

Ciešanām var būt arī cits iemesls. Mēs nespējam paredzēt nākotnes notikumus. Dažkārt riskējam, paļaujamies tikai uz sevi. Bībelē ir teikts: Vientiesis tic visam, ko padzird, gudrinieks raugās, kur soli spert. (Sakāmvārdi 14:15).

Kāds komentējot trako celtniecības bumu Latvijā, kad tiek apbūvētas visas upju palienas teica: “Ja saimnieks vēlas no rīta izejot uz lieveņa būt upes krastā, tad pavasarī upe būs viņa guļamistabā.” Vai tas arī ir Dieva sods?

Lai arī mēs neesam pasargāti no nelaimēm, mūs var mierināt cerība par dzīvi Debesu valstībā, kas seko šai laicīgajai pasaulei. Jāņa atklāsmes grāmatā 21.nod. 4.p. rakstīts: “Un Dievs noslaucīs visas asaras no viņu acīm, un nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaimanu, nedz sāpju vairs nebūs, jo viss bijušais ir pagājis.”

Jau tagad kamēr Dievs vēl nav darījis galu ļaunumam mēs varam sevi pasargāt, ja no visas sirds paļaujamies Viņa vadībai, “nevis uz savu prāta gudrību”.

Vai dažkārt nerodas bezspēcība, kad jūtamies vieni? It kā neviens mūs nesaprot, nevienam nerūp mūsu problēmas. Emocionālas traumas, depresija, hroniskas slimības un citi smagi notikumi dzīvē var izraisīt tādu rūgtumu un nomāktību, ka šķiet tas vairs nav ilgāk izturams. Šādā bezcerībā var rast mierinājumu pie Dieva, jo viņš ir līdzjūtības Tēvs un iepriecinājuma Dievs (2.Kor. 1.n. 3.p).

Ja tiek traumēta, salauzta kāda ierīce, to vislabāk salabos tas, kurš to veidojis. Ja grēka, mūsu nepareizas rīcības dēļ, nokļūstam nelaimē, vislabāk griezties pie sava Radītāja. Dievs mūs mīl ikvienu un vislabāk mūs saprot un pasargās. Cilvēks var iekrist grēkā, bet nevar dzīvot grēkā, jo grēka alga ir nāve.

Ir kāds iemesls kādēļ Dievs mūs vēro. Uz to norādīja Jēzus, kad viņš sacīja: “Neviens nevar nākt pie manis, ja Tēvs, kas mani sūtījis, to nevelk” (Jāņa ev. 6:44). Cilvēki ir svarīgi, lai Dievs tos pārbaudītu, lai redzētu katra sirdi vai tā tiecas pie Dieva. Ja šāda vēlme ir, tad Dievs runās ar cilvēku dažādos veidos, un dod viņam vēlmi darboties, pieaugt gudrībā, ticēt.

Nevajag sēdēt un gaidīt, bet sākt rīkoties. Radīsies iespējas, palīgā nāks pats Dievs. Īpaša dāvana, ko esam saņēmuši ir lūgšana. Mēs varam runāt ar savu Radītāju. Viņš mums arī atbild. Bībele mums ir saglabājusi tik daudz Dāvida lūgšanu Psalmos, tāpat arī citi Dieva kalpi ar pārliecību lūdza un ticēja Dieva gādībai. To lasīdami un pārdomādami, arī mēs nonāksim pie tādas pašas pārliecības.

Ja tomēr, bēdu nomākti, mēs varbūt nespējam atrast vārdus, lai izteiktu lūgšanā savas izjūtas, vai tādos brīžos Dievs nespēj mūs saklausīt? Atbilde ir Pāvila vēstulē romiešiem 8.n. 26.p. Tā arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam, jo mēs nezinām, kas un kā mums jālūdz, bet Gars pats mūs aizstāv ar bezvārdu nopūtām.

Ja Dievs par mums nerūpētos, vai būtu vajadzīga augšāmcelšanās? Jēzus Kristus teica: “Nebrīnieties par to, jo nāk stunda, kurā visi, kas ir kapos, dzirdēs viņa balsi un izies ārā:” (Jāņa ev. 5.n 28.p.) Dievs patur atmiņā arī tos, kas miruši.

Kas ir vajadzīgs, lai saņemtu Dieva rūpes un mīlestību? Galvenais, ko Dievs no mums prasa, ir paļāvība uz viņu, paklausība un ticība. Apustulis Pāvils norādīja uz saistību starp ticību un iespēju saņemt Dieva labvēlību. Viņš rakstīja: ”Bez ticības nav iespējams Dievam patikt. Tam, kas tuvojas Dievam, ir jātic, ka Dievs ir un ka viņš atalgo tos, kas viņu meklē.” (Ebrejiem 11:6.)

Pāvils minēja divus Dievam patīkamas ticības aspektus. Pirmkārt, mums ” jātic, ka Dievs ir,” — tātad mums ir jātic, ka Dievs pastāv un ka viņš ir Augstākais valdnieks, kuram pienākas mūsu paklausība un pielūgsme. Otrkārt, mums ir jātic, ka ” viņš atalgo tos, kas viņu meklē”. Tātad patiesa ticība iekļauj sevī pārliecību, ka Dievs rūpējas par visiem, kas no sirds cenšas pildīt viņa gribu, un tos atalgo. Iedziļinoties Dieva Rakstos un pievienojoties tiem, kas paklausa viņam, jūs varat izveidot Dievam patīkamu ticību un izjust viņa sirsnīgo gādību.

Daudzi domā, ka Dievs neinteresējas par cilvēkiem. Taču, kā tikko varējām pārliecināties, no Bībeles nepārprotami izriet, ka Dievam ir dārgs ikviens, kas patiesi viņam tic. Dzīve šodien bieži sagādā vilšanos, raizes un sāpes, tomēr arī grūtos brīžos neļausimies bezcerībai. Dievam nav vienalga, kas ar mums notiek, un viņš ar mīlestību mūs aicina griezties pie viņa pēc atbalsta. ”Atstāj Kungam savu nastu, un viņš tevi balstīs,” sacīts kādā Bībeles psalmā. ”Viņš neļaus ne mūžam, ka taisnais klūp.” (Psalms 55:23.) Āmen!