“Dieva svētības” (Ainars Jansons)

„Viņš (Jēzus) tiem sacīja: „Patiesi es jums saku: nav neviena, kas Dieva valstības dēļ atstājis māju vai sievu, vai brāļus, vai vecākus, vai bērnus, nesaņemtu daudz vairāk jau šajā laikā un nākamajā laikā – mūžīgo dzīvību!” (Lk 8:29-30)

Kā to saprast? Dieva valstības dēļ es visu atstāšu, bet jau šajā laikā to vēl vairāk saņemšu atpakaļ? Būtu labi no Jēzus saņemt arī izskaidrojumu šim teicienam.

Šos vārdus Jēzus teica pēc sarunas ar bagāto vīru, kad viņš jautāja: kā iegūt mūžīgo dzīvību Debesu valstībā. Bagātais vīrs, kā saprotams, jau no savas jaunības ir turējis Dieva baušļus un dzīvojis krietnu dzīvi. Tomēr Jēzus teica – „vienas lietas tev vēl trūkst.” Vīra bagātība bija tā, kas kavēja viņu pilnībā nodoties Dievam. Jēzus redzēja, ka šis vīrs bija pieķēries savai mantai, un tāpēc palika bēdīgs, kad Jēzus teica: pārdod to visu un izdali naudu nabagiem. Tad tu varēsi pilnībā sekot man.

Šķiet katram cilvēkam ir tieksme kaut kam pieķerties. Tās parasti ir lietas, kas mums labi padodas vai kuras ir piemērotas mūsu raksturam. Ir cilvēki, kas daudz ceļo, citi krāj dažādas lietas, citi strādā visu savu laiku. Profesionālie sportisti nereti ir pārāk aizrāvušies ar savu nodarbošanos, ka pat nejūt, ka pastāv risks sev nodarīt ļaunumu. Man arī patīk sportot un skatīties kā to dara citi. Liekas – kāds sliktums no sportošanas?  Vai es attālinātos no Dieva, ja es katru gadu brauktu kādā tālā ceļojumā? Manuprāt, Dievs teiktu – nav nekādu problēmu. Ja tu turi Dieva baušļus un godā savu Radītāju, viss ir kārtībā. Un tomēr bagātajam vīram Jēzus teica: kaut kā tev tomēr pietrūkst.

Kā Jēzus pārbaudīja bagāto vīru, iesakot viņam mainīt savu bagātību pret gara bagātību, tā mēs katrs varam pārbaudīt sevi, iesakot savu aizraušanos mainīt pret tiem uzdevumiem, ko Jēzus uzdeva saviem mācekļiem. Padomāsim vai mēs dodam savā dzīvē pirmo vietu Dievam? Daudzreiz mūsu aizraušanās var būt tik nekaitīga, pat laba un vēlama, ka mēs nejūtam, ka tā sāk ieņemt pirmo vietu manā dzīvē. Velns nekad neliksies mierā un vienmēr mūs vilks pie sevis – prom no Jēzus.

Es saprotu cilvēkus, kuriem ir īpašs aicinājums no Dieva savu dzīvi nodot Viņam, aiziet no zemes dzīves, dzīvot nošķirti, iedziļināties lūgšanās un Dieva Vārdā, arī kalpot cilvēkiem, bet nedzīvot vairs sev. Vai sanāk, ka Jēzus uz to mūs aicina? Atstājiet savas mīļās mājas, mīļās ģimenes un visu citu? Vēstulē Timotejam Pāvils raksta: „Bet, ja kāds par savējiem negādā, sevišķi par mājiniekiem, tas ticību ir atmetis un ir sliktāks par neticīgo.” (2.Tim 5:8) Kā mēs varam atstāt un rūpēties un nesāpināt?

Jēzus mūs nesūta prom no mājām un mīļajiem. Viņš grib, lai cilvēki pieņem vai akceptē to, ka Dievs ir viņu Radītājs. Bez Dieva mēs nebūtu šajā pasaulē, mums nebūtu arī mīļo māju un ģimeņu. Dievs mums to visu ir devis un grib dot vēl vairāk. Dievs ir devis mums arī Savu Dēlu un grēku piedošanu caur Viņa upuri pie krusta. Līdz ar to, ka Jēzus salīdzina mūsu grēkus, mēs iegūstam to mieru, ko pasaule nevar iegūt – tikai tie, kas tic Jēzum Kristum Dieva Dēlam. Dievs patiešām grib dot mums tikai to labāko.

Kristīgā ģimenē noteikti ir saprotams, ko nozīmē – dot pirmo vietu savā dzīvē Dievam un visu pārējo  pakārtot Viņam. Grūtāk ir dalītā ģimenē, kurā nav garīgas vienprātības . Vai šis būtu tas gadījums, kad ticīgajam būtu jāaiziet no mājām, lai dotu Dievam pirmo vietu? Noteikti nē! Vienīgi mums jāaiziet no tā, kas ir pret Dieva baušļiem. Šajos brīžos mēs nedrīkstam būt uzsvērti garīgi un reliģiozi. Kristus ir devis mīlestības bausli. Tas mums ir jāpilda vienmēr pret saviem līdzcilvēkiem. Ar savu pazemību un mīlestību mēs varam savus līdzcilvēkus arī garīgi pacelt un tuvināt Dievam, pat ja viņi domā citādi vai ir neticīgi.

Tas arī ir atslēgas vārds – mīlestības bauslis. Ja to pildīsim, par to domāsim, to sevī kopsim, tad jau mēs būsim aizgājuši no visa un kalposim Kristum vai pildīsim Viņa uzdoto un mācīto. Esmu pārliecināts, ka tiešām mēs saņemsim mīlestību no saviem apkārtējiem, savas ģimenes jau šodien, jo pret mīlestību nevar būt nepatīkamu atbilžu. Mīlestība pat ienaidniekus izmaina.

Mums vienmēr ir jāklausa savai kristieša sirdsapziņai. Šie Jēzus vārdi nerunā par slikto lietu nedarīšanu, bet vairāk par labo lietu nedarīšanu. Bagātais vīrs nedarīja ļaunu, bet nedarīja arī labo, ko varēja darīt – palīdzēt un kalpot cilvēkiem. Darīt labu ir Jēzus dotais uzdevums mums, kas nav viegls un kurš prasa uzupurēšanos un ziedošanos. To darīja arī Jēzus. Bībelē rakstīts par Jēzus sekotājiem: „Es sekošu tev, lai kurp tu ietu.” Tā Jēzum teica daudzi, bet katram tomēr bija vēl kāds darbs izdarāms vai cits iemesls tūlīt Jēzum nesekot. Iemesli bija pat ļoti nopietni: kādam bija tēvs nomiris, kāds bija tikko sievu apņēmis, cits gribēja atvadīties no ģimenes un tuviniekiem. Šiem visiem Jēzus teica: „Neviens, kas savu roku uzlicis uz arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.” (Lk 9:62) Viņiem nebija pirmā vietā sekošana Jēzum. Viņi nebija savā sirdī pārējo nolikuši malā.

Ja mēs apņemamies sekot Jēzum, tad lūgsim, lai mums nebūtu kavēkļu un iemeslu to nedarīt, lai Dievs mums palīdz pildīt nolemto.

Par Dieva svētību mums nav jāšaubās. Skatīsimies apkārt un skaitīsim svētības, kuras jau esam saņēmuši. Dievs ir visa Radītājs – arī svētību Radītājs, un kāpēc lai Viņš saviem bērniem nedotu pašu labāko? Āmen!