“Piedošana” (Andis Jansons)

Katru kopīgu lūgšanu mēs parasti nobeidzam ar Tēvreizi. Tā ir visaptveroša lūgšana, kuru mums mācīja Jēzus. Katrs teikums, katra frāze šajā lūgšanā ir vērta, lai par to domātu un tajā iedziļinātos. Tēvreize nav dzejolis, to skaitot mehāniski, kā aiz pieraduma, var pazaudēt tās jēgu un nozīmi. Vēl vairāk, mēs varam sev uzkraut lielu slogu, paši par to neaizdomājoties. Gribu apskatīt pantu no šīs lūgšanas par piedošanu. „Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” (Mt 6:12)

Šis lūgums ir ļoti svarīgs mums katram, jo esam Dieva priekšā grēkojuši, pārkāpuši Viņa baušļus. Mēs esam tieši atkarīgi no Viņa žēlastības. Bez Dieva žēlastības un mūsu grēku piedošanas esam nolemti pazušanai. Tēvreizē ietverts ne tikai lūgums piedot mūsu parādus, bet arī apņemšanās pašiem piedot saviem pāridarītājiem. Jēzus to izskaidro tūlīt pēc Tēvreizes: (Mt 6:14-15) „Tādēļ, ja jūs cilvēkiem viņu pārkāpumus piedosiet, tad jūsu debesu Tēvs arī jums piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem nepiedosiet, tad arī jūsu Tēvs jūsu pārkāpumus jums nepiedos.” No šiem pantiem mums ir skaidrs, ka Dievs piedos mums, ja mēs piedosim citiem cilvēkiem viņu pārkāpumus. Faktiski, lūdzot Tēvreizi un turot sirdī aizvainojumus, nepiedošanu un nenokārtotas attiecības, nozīmē lūgt Dievam, lai Viņš mums nepiedod mūsu grēkus. Ja pirms Tēvreizes lūgšanas nopietni apdomātu, kāds ir mūsu attiecību ar Dievu un līdzcilvēkiem stāvoklis, tad mēs bieži vien neuzdrīkstētos šo lūgšanu izteikt.

Ikdienā bieži sastopamies ar dažādiem pāridarījumiem, aizvainojumiem, negatīvu attieksmi. Kāda ir mūsu reakcija uz to? Mēs sadusmojamies, apvainojamies, atbildam ar to pašu pretī un tā tālāk. Vai tā mēs piedodam? Labi, ja ir iespējams situāciju labot un lūgt piedošanu par savu pretreakciju, bet bieži ir situācijas, kad tas vairs nav iespējams. Vai apzināmies, ka dusmojoties par pāridarījumu, paši apgrēkojamies un liedzam Dievam piedot mūsu pārkāpumus? Manuprāt, situācija ir daudz sarežģītāka, nekā spējam iedomāties.  Kā lai iemācāmies piedot un neapgrēkoties, sastopoties ar pāridarījumiem?

Vispirms jācenšas saprast otru, kad mūs kāds aizvainojis. Mums būtu daudz vieglāk piedot tiem, kas mums dara pāri, ja mēs vispirms pacenstos saprast vai vismaz apdomāt situāciju, kādā atrodas šis cilvēks. Ja cilvēks ir rupjš un nepieklājīgs, tad varbūt viņam ir slikts garastāvoklis vai kaut kas sāp. Ja cilvēks pret tevi izturas nelaipni un ar aizdomām, tad varbūt viņš kaut ko nav pareizi sapratis vai arī līdz viņam nav nonākusi pilnīga informācija par to, ko tu esi teicis vai darījis. Nav pat svarīgi, kāpēc viņš tā izturējies, bet svarīgākais ir pielikt pūles, lai censtos saprast otru cilvēku. Tas ir pirmais solis, kas mūs ved pretī piedošanai.

Ir situācijas, kad it kā esam piedevuši, bet tajā pašā laikā nespējam pāridarījumu vai aizvainojumu pilnībā aizmirst un izslēgt no savas atmiņas. Cik gan daudz ir lietas, kuras esam savā dzīvē aizmirsuši un par tām vairs nedomājam, bet, sastopot savu kādreizējo pāridarītāju, atkal atceramies vecās lietas. Cilvēcīgi to ir grūti izdarīt, bet Dieva spēkā ir visas lietas iespējamas. Ja patiešām vēlēsimies aizmirst un atbrīvoties no vecām atmiņām par pāridarījumiem, tad lūdzot Dievu, Viņš spēs mūs no tā atbrīvot un piepildīt mūsu sirdis ar mīlestību. Tieši mīlestība ir tā īpašība, kas parāda, vai esi piedevis. Ja centīsimies mīlēt to, kas kādreiz mums ir darījis pāri, un ar Dieva palīdzību to spēsim, tad patiešām būsim no sirds piedevuši.

Protams, jebkurā situācijā, kad esam kādu aizvainojuši, jācenšas pēc iespējas ātrāk izlīgt un lūgt piedošanu, bet atcerēsimies, kāpēc nokļuvām tādā situācijā – parasti tāpēc, ka nespējām piedot. Lūgsim no Dieva spēku saprast savus līdzcilvēkus, aizmirst pāridarījumus, spēju mīlēt un piedot. Āmen!