Kristus aicinātie (Ainars Jansons)

„Dievs ir uzticams, viņš jūs ir aicinājis mūsu Kunga Jēzus Kristus sadraudzībā.” (1.Kor 1:9)

Šodien pasaulē, manuprāt, ir ļoti daudz cilvēku, kuri šos vārdus var attiecināt uz sevi. Bībele šodien ir visvairāk izplatītākā grāmata pasaulē, un Kristus Evaņģēlijs ir izskanējis visā plašajā pasaulē. Pateicoties uzņēmīgiem misionāriem, tas pat ir sasniedzis zemes, kurās Kristus mācības dēļ pret cilvēkiem tiek vērstas dažādas represijas un viņi pat atrodas dzīvības briesmās. Līdz ar to, ka Dieva Vārds ir atskanējis cilvēkiem, viņi kļūst Dieva aicināti sekot Kristum. Paraugoties no otras puses – cik daudz cilvēku tomēr vēl nav dzirdējuši Evaņģēliju! Taču bēdīgākais ir tas, ka ļoti daudz cilvēku Evaņģēliju ir dzirdējuši, Bībeli ir lasījuši, bet Kristus aicinājumu nav pieņēmuši.

Lūkas evaņģēlijā mēs lasām līdzību par lielo mielastu: „Kāds cilvēks rīkoja lielu mielastu un daudzus uz to saaicināja. Ap mielasta laiku viņš nosūtīja savu kalpu pie aicinātajiem sacīt: nāciet, viss jau ir gatavs! Tie visi kā viens sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu nopircis lauku, un man ir jāiet to apskatīt. Lūdzu, pieņem manu aizbildināšanos! Un cits sacīja: es esmu nopircis  piecus pārus vēršu un eju tos pārbaudīt. Lūdzu, pieņem manu aizbildināšanos! Vēl cits sacīja: es sievu esmu apņēmis un tādēļ nevaru nākt. Kalps ieradies to paziņoja savam kungam. Tad nama saimnieks sadusmojās un sacīja savam kalpam; izej steigšus pilsētas ielās un ieliņās un ved šurp nabagus, tizlus, aklus un kroplus! Kalps teica: kungs, ir noticis, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. Tad Kungs sacīja kalpam: dodies pa ceļiem un sētām un piespied nākt visus, lai mans nams būtu pilns!” (14:16-23)

Ja šodien mūs kāds aicinātu uz mielastu vai kādām viesībām, vai mēs atsauktos un ietu? Kam negribētos labi, kārtīgi paēst, pie tam uz kāda cita rēķina, ja jau mūs aicina? Viens no cilvēkiem piemītošajiem grēkiem ir rijība. Cilvēki labprāt „piebāž” savus vēderus ar miesīgu pārtiku. Organismam sava daļa ir nepieciešama, bet cilvēki to bieži pārspīlē. Bez tam daudzviet pasaulē cilvēkiem ēdiena pietrūkst un viņi ir izsalkuši. Lūkas evaņģēlijā Jēzus runā arī par pazemību un  mācīja, aizejot uz viesībām, nemeklēt tās labākās vietas. Mēs neesam nākuši pieēsties. Esam atsaukušies aicinājumam, jo tas, pirmkārt, ir pieklājīgi, otrkārt, mēs parādām, ka novērtējam aicinātāja mīlestību pret mums.

Par laicīgu mielastu ir skaidrs – cilvēki labprāt piedalīsies. Bet vai Jēzus šajā līdzībā runāja par laicīgu mielastu un ēšanu? Viņš to domāja pavisam citādāk. Jēzus aicina uz garīgās barības uzņemšanu. „Tad Jēzus tiem sacīja: „Patiesi, patiesi es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet mans Tēvs jums dod patieso debesu maizi, jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un dod pasaulei dzīvību.” Tad tie sacīja viņam: „Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!” Jēzus tiem sacīja: „ES ESMU dzīvības maize. Kas nāk pie manis, tam nesalks, un, kas man tic, tam neslāps nemūžam.” (Jn 6:32-35) Viņš ir tas cilvēks, kurš aicina uz lielo mielastu. Ko darīja aicinātie līdzībā? Viņi nenāca. Katram bija savs aizbildinājums, kāpēc varētu nenākt. Vienkāršāk sakot, viņi aicinājumu negribēja pieņemt. Citas lietas viņiem bija svarīgākas.

Lasot Jauno Derību redzams, cik ļoti rakstu mācītājiem, farizejiem un citiem tā laika bauslības sludinātājiem nepatika Jēzus atnākšana, Viņa mācība un tas, ka cilvēki Viņam ticēja. Viņos bija skaudība, lepnums un varaskāre. Mēs uzreiz teiksim: redz kur tie, kas Jēzus aicinājumu nepieņēma. Nenoliedzami Jēzus to gribēja parādīt, bet kā ir ar mums? Vai mēs esam pilnībā atsaukušies uz Jēzus aicinājumu? Kā ir ar mūsu aizbildinājumiem? Mēs nedrīkstam skatīties uz to, ka daudzi pasaulē neatsaucas Jēzum. Mums pašiem ir jāiet uz šo mielastu. Jēzus mūs ir aicinājis, un mums jānoliek viss cits malā un jāiet. Dzīvības maize ir vislabākais, ko Jēzus mums dod, un labākais, ko mēs varam saņemt. Kāda Dieva mīlestība! Jēzus nāca aicināt savu tautu, kas Viņu nepieņēma. Šodien Viņa mīlestība aicina katru tautu un katru cilvēku – vairs nav svarīgi kāds ir tavs izredzējums. Ja tu pieņemsi aicinājumu, tu būsi kopā ar Jēzu. Brīnišķīgus vārdus Pāvils rakstīja romiešiem: „Caur viņu mēs esam saņēmuši žēlastību un apustulisko sūtību viņa vārdā pie ticības paklausības vest visas tautas, no tām nākat arī jūs, Jēzus Kristus aicinātie.” (Rom 1:5-6)

Ko nozīmē pieņemt Jēzus aicinājumu? Pirmajiem mācekļiem Pēterim un Andrejam tas nozīmēja atstāt visu un sekot Jēzum. Kā rakstīts: „Tūlīt pametuši savus tīklus, tie viņam sekoja.” (Mt 4:20) Mūs Jēzus aicina, klāt nebūdams, caur savu Evaņģēliju. „Es jums dodu jaunu bausli – mīliet cits citu! Kā es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet cits citu.” (Jn 13:33-34) „Jo tā ir mīlestība uz Dievu, ka turam viņa baušļus, un viņa baušļi nav grūti.” (1.Jn 5:3) Paklausīt Jēzum nozīmē to, ko apustulis Jānis raksta savā vēstulē: „Mani bērniņi, to es jums rakstu, lai jūs negrēkotu. Un, ja arī kāds grēko, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, tas taisnais. Viņš ir ne tikai mūsu, bet arī visas pasaules grēku izlīdzinātājs.” (1. Jn 1:1-3) Ja par mūsu paklausību aicinājumam mēs no Dieva saņemsim tādu balvu – mūsu grēku izlīdzināšanu, tad nedzirdēt aicinājumu, sekot mūsu Pestītājam, ir neprāts. Es ceru, ka mēs katrs pārdomāsim, cik stipri es turos pie sava Kunga. Vai es Viņam klausu un nododos? Vai nav man jāatmet daudzas nederīgas lietas, ieradumi un patikšanas, kas kavē atsaukties Kristus aicinājumam?

Bībele dod daudz praktisku padomu, kā dzīvot, paklausot Jēzus aicinājumam. „Lai arī turpmāk jūsu vidū ir brāļu mīlestība! Neaizmirstiet viesmīlību! Svešiniekus uzņemdami, daži, pašiem nezinot, ir uzņēmuši eņģeļus. Atcerieties tos, kas cietumā, it kā paši būtu tiem līdzi saistīti, atcerieties arī tos, kas pakļauti ciešanām, jo paši, būdami miesā, esat pakļauti ciešanām. Laulība lai ir pie visiem godā un laulības gulta lai ir neaptraipīta. Netiklos un laulības apgānītājus Dievs tiesās. Lai jūsu domas ir brīvas no mantkārības, lai jums pietiek ar to, kas jums ir! Pats Dievs taču ir sacījis: es tevi nekad neatstāšu un nekad nepametīšu.” (Ebr 13:1-5) „Būdami Dieva mīļotie bērni, dariet tāpat kā viņš un dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus mūs ir mīlējis un mūsu labā sevi atdevis Dievam par upurdāvanu un jauki smaržojošu ziedojumu. Bet netiklība, visāda nešķīstība vai negausība jūsu vidū lai netiek pat pieminēta, kā tas svētajiem pieklājas. Tāpat arī nekaunīgas, muļķīgas runas vai rupji joki – tas viss nepieklājas, bet tā vietā lai ir pateicība Dievam. Ziniet skaidri: neviens netiklis, nešķīstais vai negausis, tas ir, neviens elku kalps, neiemantos savu daļu Kristus un Dieva valstībā.” (Ef 5:1-5) „Topiet par vārda darītājiem, nevis tikai klausītājiem, kas paši sevi pieviļ.” (Jēk 1:22)

Ir vēl kāds uzdevums uz ko Kristus mūs aicina. Līdzībā mielasta rīkotājs sūtīja kalpus aicināt viesus. Vai Jēzus savā Evaņģēlijā arī mūs nesūta strādāt? „Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un tiks kristīts, tas tiks glābts, bet, kas netic, tas tiks pazudināts.” (Mk 16:15-16) Mēs tiešām varam būt tie, kas aicina nākt pie Jēzus. Mums nav jābūt izciliem sludinātājiem vai cilvēku pazinējiem. Mums tikai jārīkojas un jāizmanto, Dieva dotās, iespējas. Bībelē ir vārds, kas mūs stiprina: ej, kalpo un Dievs tevi svētīs. „Tā arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam, jo mēs nezinām, kas un kā mums jālūdz, bet Gars pats mūs aizstāv ar bezvārdu nopūtām. Un tas, kas izpēta sirdis, zina, kas Garam padomā, tādēļ ka Gars pēc Dieva prāta iestājas par svētajiem. Un mēs zinām, ka tiem, kas Dievu mīl un kas pēc viņa iepriekšēja nodoma ir aicināti, viss nāk ar labu.” (Rom 8:26-28)

Domājot par šo līdzību, rodas nedrošība pēdējā teikuma dēļ. „Es jums saku: neviens no aicinātajiem vīriem manu mielastu nebaudīs.” (Lk 14:24) Es saprotu, ka tas bija teikts par ebreju tautas cilvēkiem, pie kuriem Viņš nāca vispirms. Tie Viņu nepieņēma, īpaši jau tautas garīgie skolotāji. Mēs nedrīkstam par sevi teikt: es esmu aicinātais, kam vieta Debesīs jau garantēta. Tad mēs savu Pestītāju visdrīzāk nesatiksim. Mums jājūtas kā muitniekam, kas: „sitot sev pie krūtīm, sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!” (Lk 18:13) Es ticu, tad Dievs mūs pieņems. Mums jābūt tik pazemīgiem kā smagi slimam slimniekam, kurš bez ārsta palīdzības nevar dzīvot. Lūgsim, lai Kristus vienmēr ir mūsu garīgais ārsts.

Mums ir priecīga cerība nokļūt pie Jēzus Debesīs, jo esam aicināti Viņa Valstībā. Kalposim, darīsim labu, sniegsim mīlestību un godāsim savu Radītāju! Būsim Viņa aicinājuma cienīgi! Āmen!