Kristus īpašums (Didzis Jansons)

„Es tev došu Debesu Valstības atslēgas. Tas, ko tu siesi virs zemes, būs siets arī debesīs, un tas, ko tu atraisīsi virs zemes, būs atraisīts arī debesīs.” (Mt 16:19)   Mēs esam Kristus īpašums. Šis teikums daudziem var likties nepareizs, ķecerīgs un nepatīkams. Mūsdienu demokrātiskā pasaulē nav pieņemts, ka kāds cilvēks būtu īpašums. Pat verdzība taču vairākus gadsimtus ir atcelta, un cilvēks ir brīvs. Mēs taču neesam neviena īpašums, mums pašiem pieder lietas, kādam laukos lopiņi, kādam bagātam cilvēkam firma, kurā strādā citi cilvēki. Bet cilvēki nav firmas īpašnieka īpašums. Ja mēs tagad dzirdam vai lasām, ka kādā tālā, mazattīstītā zemē cilvēki izkalpina vai pat tur verdzībai līdzīgā stāvoklī savus līdzcilvēkus, mēs šausmināmies, jo tas taču ir necilvēcīgi, nepieņemami. Un tas arī ir nepareizi, jo cilvēks nevar būt cita cilvēka īpašums.

Mēs esam Kristus īpašums. Bet Kristus nav cilvēks. Cilvēkiem pieder lietas, ko viņi ir veidojuši vai iegādājušies vai izaudzējuši. Šeit tad ir tā atšķirība. Dievs mūs ir radījis, veidojis. Dievs mums ir devis dzīvību, tātad mēs esam viņa īpašums. Jēzus saka: “Mans jūgs ir laipnīgs un mana nasta viegla”. Tātad esot Jēzus īpašumā, mums ir dots apsolījums. Jēzus Pēterim teica: „Es tev došu Debesu valstības atslēgas.” Tas nozīmē, ka esam viņa mantinieki, kam arī ir daļa debesīs pie tā Kunga. Jau Vecajā Derībā Dievs Mozum saka: „Un tagad – ja jūs man klausīt klausīsiet un turēsiet manu derību, tad no visām tautām  jūs man būsiet mans īpašums, jo mans ir visa zeme!” (2.Mz 19:5) Dievs radīja cilvēkus, bet tie tika viņam nolaupīti. Sātans čūsku izskatā pievīla cilvēkus un būtībā Dievam atņēma. Jēzus nāca pasaulē, lai atgūtu Dieva īpašumu, lai atgūtu mūs visus. Šī cīņa Kristum bija smaga un viņš pat zaudēja dzīvību, lai mūs atgūtu un atkal mantotu. Sātans Jēzu uzveda augstā kalnā un rādīja visas zemes, un teica, ka došot to Jēzum, ja tas viņu pielūgs. Bet Kristus bija spēcīgāks un atņēma mūs sātanam. Jēzus bija atguvis sava Tēva īpašumu. Tā cilvēce kļuva par Dieva dubulto īpašumu – pirmkārt caur radīšanu un pēc tam, kad tā bija nolaupīta, cilvēce no jauna kļuva par Dieva īpašumu caur pestīšanu. Tā Dieva dēls ar savām asinīm izpirka cilvēci.

Bet vai visus Jēzus izpirka? ”Tavu vārdu es esmu atklājis tiem cilvēkiem, kurus no pasaules tu man devi. Tie bija tavi, un tu devi tos man, un tavus vārdus tie ir turējuši.” (Jn 17:6) No šī panta ir saprotams, ka ne visus. Vai Dievam vieni būtu labāki un citi ne tik labi? Atbilde ir Ecehiēla grāmatā: „Metiet prom visus savus noziegumus, ko esat pastrādājuši, – dariet sev jaunu sirdi un jaunu garu! Kādēļ jums mirt, Israēla nams? Jo mirēju nāve nav man tīkama, saka Kungs Dievs, novērsieties un dzīvojiet!” (18:31-32) Tātad tie cilvēki, kas staigāja ar to Kungu un turēja baušļus, bija tas īpašums, kas piederēja Kristum. „Es tām dodu mūžīgo dzīvību, viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no manas rokas. Mans Tēvs, kas man tās devis, ir par visiem lielāks, un neviens tās nevar izraut no mana Tēva rokas.” (Jn 10:28-29) Tātad, ja mēs dzīvosim dzīvi, kas ir patīkama Kristum, tad arī mēs paliksim viņa īpašums un iemantosim paradīzi. Ja, ļausimies sātanam, tad iznākums ir labi zināms. Vai mums to vajag? Protams, nē. Tāpēc lūgsim, lai mūsu attiecības ar Dievu un Jēzu Kristu būtu pilnvērtīgas, lai mēs būtu viņa sevišķais īpašums šodien un arī tanī dienā, kad  pasaule redzēs atšķirību starp tiem, kas ir Dieva īpašums, un tiem, kas ir atteikušies Viņam piederēt. Āmen!