Runāt vai klausīties? (Guntis Jansons)

Divi vārdi, kas apzīmē pretēju darbību. Ir cilvēki, kuri ļoti vēlas runāt un iespējams mazāk ieklausās, un ir tādi, kuri runā ļoti maz, bet labprāt uzklausa. Laikam jau viens otru papildina. Cilvēkiem patīk salīdzināt, kurš labāks – runātājs vai klausītājs. Mūsdienās skaisti runāt, aizraut klausītājus ir liela priekšrocība un to var izmantot savā labā.

Bībelē šie divi vārdi ir ļoti daudz pieminēti. Ļoti labs piemērs ir Dieva saruna ar Mozu. Vispirms Dievs runāja, un Mozus viņu bijībā uzklausīja. Mozus acīmredzot nebija nekāds orators, kurš mācētu skaisti izteikties, tāpēc, saņemot Dieva uzdevumu runāt ar saviem tautiešiem, dedzīgi pretojās un aizbildinājās. “Bet Mozus teica Kungam: “Ak, mans Kungs! Es neesmu runātājs – ne vakar, ne aizvakar, ne pēc tam, kad tu esi runājis ar savu kalpu! Es esmu lēns vārdos un neveiklu mēli!”Un Kungs tam teica: Kas cilvēkam devis muti? Kas padara mēmu, kurlu, redzīgu vai aklu? Vai ne es, Kungs?! Un tagad – ej, es būšu ar tavu muti un norādīšu, ko tev runāt!” Bet tas teica: “Ak, mans Kungs! Sūti jel kādu citu, sūti jel!” Tad Kungs iedegās dusmās pret Mozu un sacīja: “Vai levīts Ārons nav tavs brālis?! Es zinu, ka viņš ir runātājs, tad redzi – tur viņš nāks tev pretī, ieraudzīs tevi un priecāsies savā sirdī. Runā ar viņu, liec vārdus viņam mutē, un es būšu ar tavu muti un ar viņa muti un mācīšu, ko jums darīt! Un viņš runās ar tautu tavā vietā, viņš būs tava mute, un tu viņam būsi par Dievu! Ņem rokā šo sprediķi, ar to tu darīsi zīmes!” (2. Mozus 4:10-16) Dievs Mozu iedrošina un sniedz padomu kā izpildīt savu misiju un pavēstīt tautai Dieva gribu.

Kaut arī ar bailēm, tomēr Mozus un Ārons runāja ar Ēģiptes faronu, pieprasot atlaist ebreju tautu, tomēr šoreiz pretī nebija klausītājs, bet drīzāk tāds, kurš ikdienā pats daudz runāja un neieklausījās citos. Tātad, ja visi grib runāt, un nav kas klausās, rezultāts nebūs pozitīvs. Labākajā gadījumā būs kā “tirgū”, bet sliktākajā – strīdi un nesaprašanās.

Tikpat spilgti kā Dievs liek runāt, Jēkaba vēstulē skan šķietami pretējs aicinājums, kurā aicina klausīties. “Jums jāzina, mani mīļotie brāļi, ikviens cilvēks lai ir nasks klausīties, bet lēnīgs runāt un gauss dusmoties, (..)”(Jēk. 1:19) Ļoti skarbi vārdi ir rakstīti Jēkaba 3. nodaļā no 1. – 10. pantam, kas skan šādi: “Mani brāļi, nekļūstiet daudzi par skolotājiem, jo jūs zināt, ka mēs, skolotāji, tiksim stingrāk tiesāti. Mēs visi bieži klūpam. Vīrs, kas neklūp vārdos, ir pilnīgs, spējīgs iegrožot arī visu miesu. Bet, ja mēs zirgam laužņus liekam mutē, lai tas mums klausītu, tad arī visu zirgu vedam sev līdzi. Redzi, arī lielie kuģi, kurus dzen stipri vēji, ar niecīgu stūri tiek virzīti, kurp vien stūrmanis to grib, tāpat arī mēle ir mazs loceklis, bet varen dižojas. Redzi, tik maza uguns tik lielu mežu aizdedzina. Arī mēle ir uguns, kā nelietības pasaule tā ielikta starp mūsu locekļiem, tā apgāna visu mūsu ķermeni un ierauj liesmās visu dzīves gaitu, pati būdama elles aizdedzināta. Visa zvēru un putnu, rāpuļu un jūrā mītošo dzīvnieku daba pakļaujas un ir pakļauta cilvēka dabai, bet neviens cilvēks nevar pakļaut dumpīgo ļaunumu – mēli, kas pilna nāvējošas indes. Ar mēli mēs slavējam Kungu un Tēvu, un ar mēli mēs lādam cilvēkus, kas pēc Dieva līdzības radīti. No tās pašas mutes iziet svētīšana un lāsti. Mani brāļi, tam tā nav jābūt. ” Jēkabs arī pats paskaidro, kādēļ klausīties Dieva vēsti ir svarīgi. “Topiet par vārda darītājiem, nevis tikai klausītājiem, kas paši sevi pieviļ. Ja kāds ir vārda klausītājs, bet nav tā darītājs, tāds līdzinās vīram, kas lūkojas uz savu paša vaigu spogulī, – pavērojis sevi, viņš aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš izskatījies. Bet, kas dziļi ielūkojas un paliek pilnīgajā brīvības likumā, kas nav aizmāršīgs klausītājs, bet ir darba darītājs, tāds būs svētīts savos darbos.” (Jēk. 1 : 22-25) Cik svarīgi ir darīt, apliecina arī Jēzus. “Jēzum uz ļaužu pūli runājot, redzi, viņa māte un brāļi stāvēja ārpusē un meklēja iespēju ar viņu runāt. Kāds viņam sacīja: “Redzi, tava māte un tavi brāļi stāv ārā un grib ar tevi runāt.” Tad Jēzus šim runātājam atbildēja: “Kas ir mana māte un mani brāļi? Un, ar roku norādīdams uz saviem mācekļiem, viņš teica: “Redzi, mana māte un mani brāļi! Ikviens, kas darīs mana debesu Tēva gribu, ir mans brālis un mana māte.” (Mt 12:46-50) Jēzus pats bija ļoti liels runātājs, jo glābšanas vēstij bija jāsasniedz cilvēki. Kā Dievs sacīja Mozum, ka Viņš runās viņa vietā, tā Jēzus arī pauda sava Tēva gribu gan runājot, gan darot. Viņš dziedināja dvēseles un miesu. “Tad pie viņa atnesa dēmona apsēstu, kas bija akls un kurlmēms, un viņš to dziedināja, tā ka tas varēja runāt un redzēt.” (Mt 12: 22) Cilvēkus ārkārtīgi šokēja tas, ka Jēzus spēja ārstēt pat mēmus un aklus. Tas liecina, cik svarīga ir spēja runāt, jo tā mēs varam paust savu gribu, pateikties, slavēt un diemžēl arī zaimot un lādēt. “Tādēļ es jums saku: jebkurš grēks un jebkura zaimošana tiks cilvēkiem piedota, bet Svētā Gara zaimošana netiks piedota. Ja kāds ko sacīs pret Cilvēka Dēlu, tam tiks piedots, bet, kas ko runās pret Svēto Garu, tam netiks piedots nedz šajā, nedz nākamajā laikā. Vai nu padariet koku labu un viņa augļus labus, vai arī padariet koku nelāgu un viņa augļus sliktus! Koku taču pazīst pēc tā augļiem. Jūs čūsku dzimums! Kā jūs varat runāt labu, būdami ļauni, jo no pārpilnības sirds mute runā. Labs cilvēks no savas sirds labumu krājumiem dod labo, bet ļaunais – no ļaunā krājumiem dod ļauno. Bet es jums saku: par visu tukšo runāšanu, ko cilvēki runājuši, tiesas dienā tiem būs jānorēķinās. Jo pēc saviem vārdiem tu tiksi attaisnots un pēc saviem vārdiem tu tiksi notiesāts.” (Mt 12:31-37)

Runāt var arī tēlaini un skaisti. Jēzus runāja līdzībās. “To visu Jēzus ļaužu pūlim runāja līdzībās, un bez līdzībām viņš tiem nerunāja. Tā piepildījās, ko Kungs caur pravieti sacījis: es atvēršu muti līdzībās, lai izverd viss apslēptais no radīšanas sākuma.” (Mt 13:34 – 35) Kādreiz cilvēki raksta dzejoļus, un tad mēdz sacīt, ka tie spēj uzrunāt cilvēka sirdi. Kādreiz tiek runāts mīklās, teiktā jēga ir apslēpta. Ja tas ir labu vēlot, tad nebūtu jāsatraucas, bet Jēzus brīdina arī par to, ka viss nāk gaismā. “Ko es jums runāju tumsā, to sakiet gaismā, un, kas teikts jūsu ausī, to pasludiniet no namu jumtiem.” (Mt10:27-28)

Bija situācijas, kas mācekļi runāja – sludināja, bet viņos neklausījās. Jēzus saka: “Izejiet no viņu vidus, ja tie negrib jūs uzņemt”. Mateja evaņģēlija 10. nodaļā no 19. – 20. pantam skan vārdi, ko Mozus dzirdēja jau daudzus gadus atpakaļ: “Bet, kad tie jūs nodos, neuztraucieties, kā un ko jūs runāsiet, jo tajā pašā brīdī jums tiks dots, kas jāsaka, jo jūs nebūsiet tie, kas runā, bet jūsu Tēva Gars jūsos runās.”

Mateja evaņģēlija 7. nodaļā no 24. – 28. pantam ir aprakstīts gadījums par 2 vīriem, kuri cēla savus namus – viens uz klints un otrs uz smiltīm. Līdzībā runāts par to, cik svarīgi cilvēkam ieklausīties Dieva Vārdā un dzīvot pēc tā, kā arī par to, kas notiek, ja viņš tam neklausa, ir nesaprātīgs, jo rezultātā pamats, uz ko viņš būvē savu namu, sabruks.

Daudz ir šādu piemēru, kad jārunā un kad jāklausās. Neklusēsim, ja Dievs mūs aicina ko pavēstīt, bet tad, ja esam klausītāji, tad būsim arī darītāji.

Bija kādi gadījumi, kad Jēzus saviem izdziedinātajiem teica nerunāt par piedzīvoto, bet cilvēku prieks par dziedināšanu pārspēja šo aizliegumu, un viņi tomēr to visiem pastāstīja. Tajā laikā Jēzus nevēlējās kļūt slavens ar saviem brīnumdarbiem, bet viņa uzdevums bija pasludināt atgriešanos no grēkiem un atklāt patieso Dieva būtību un nodomu. TAČU mums nevajadzētu klusēt par Dieva darbiem. Liecību par Viņu mūsu dzīvēs spējam sniegt jebkurš no mums, un būs arī atsaucīgi klausītāji.

Vai spējam liecināt, runāt? Atcerēsimies, ko Dievs ir solījis: “Es dodu cilvēkam spēju runāt!” Neapšaubīsim to. Āmen!