Lieldienas (Zintars Jansons)

Kristus augšāmcelšanās svētki! Kristus ir izpircis mūsu grēkus!

Mēs esam kristieši, un Lieldienās mēs svinam mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus augšāmcelšanos no kapa. Nododams sevi romiešu karavīru rokās un bez vainas būdams, ļaudams sevi piesist krustā Golgātas kalnā, Kristus nomira par mūsu grēkiem. Trešajā dienā Lieldienās, augšāmceldamies no kapa, Kristus uzvarēja grēku un nāvi. Caur šo Kristus uzvaru arī mēs katrs varam nolikt savus grēkus Dieva priekšā, saņemt grēku piedošanu un mūžīgas dzīvības cerību.

Es esmu pirmais no grēciniekiem, ko Jēzus ir izpircis. Es staigāju, dzīvoju kristīgi. Tomēr vai ir tā, ka cenšos pielikt visu savu enerģiju, lai pildītu visu, ko mums ir mācījis mūsu Pestītājs,  cenšos pildīt  visu  Evaņģēliju, vai arī dodu sev atlaides?    Mēs katrs sevi gribētu vērtēt kā pietiekami centīgu, Dieva baušļu pildītāju, kas pieliek pietiekami  lielu enerģiju, lai varētu sevi saukt par godprātīgu Dieva kalpu. Mēs arī labi mākam „pievērt acis” uz to, ko neesam izpildījuši, mākam arī  ļoti labi atrast izskaidrojumus saviem mazākiem vai lielākiem grēkiem, pie tam ļoti ticamus izskaidrojumus. Ja kāds šādi nerīkojas, tad tas bieži tiek uzskatīts par dīvainu vai pat fanātisku.

Jautājums katram sev. Mēs labi zinām, ka, noslēgusi savu šīs zemes dzīvi, mūsu dvēsele, mūsu gars stāsies Dieva priekšā, un tur būs redzama un tiks izvērtēta mūsu dzīve. Un tad ne jau mēs paši  sevi vērtēsim, tur nebūs mūsu pašu sev dotās atlaides un „loģiskie” attaisnojumi. Vai Dieva priekšā mana dzīve tiks atzīta par  derīgu? Vai es ar drošu  prātu un mieru sirdī esmu gatavs stāties sava Pestītāja priekšā? Tā nebūs nekāda spēle – man tā patīk vai nepatīk, tas bija grūti, vai nepaciešami;  vai – kur ir manas cilvēktiesības…. Ko mūsdienu pasaule cenšas iestāstīt cilvēkiem? (Un ne jau bez panākumiem.) –„Mums jācenšas izmēģināt (pārbaudīt) dažādas lietas un iespējas. Varbūt tās nav derīgas un ir pat sliktas, bet, lai to saprastu, mums tas pašiem  jāpārbauda.”                                             Vai tā nav rokas iedošana velnam? Vai tiešām es domāju, ka būšu gudrāks un spēcīgāks par ļauno garu varu, spēku un ietekmi? Mēs labi zinām pirmo cilvēku Ādama un Ievas stāstu. Viņiem bija viss,  bija paradīzes dārzs; tajā bija viss, kas nepieciešams un vēl vairāk  dzīvei bez pūlēšanās un strādāšanas – tikai to vienu nedrīkstēja. Nedrīkstēja baudīt no ļauna un laba atzīšanas koka. Tomēr Ieva ņēma šo augli, deva to arī Ādamam un abi ēda.

Vai es sevi varu iedomāties šo abu pirmo cilvēku vietā, un kā es būtu rīkojies? Šķiet, viss taču viņiem bija, kāpēc tad pa visu varu vajadzēja arī to ābolu? Velns kārdināja toreiz viņus un kārdina arī šodien mani. Ne jau ar ābolu, bet dažādām un ļoti daudzām lietām. Un šī kārdināšana ir ļoti līdzīga – „tas taču ir patīkami un nav taču nekas tik slikts; pamēģini…Varbūt Jēzus nemaz to nepamanīs un galu galā pēc tam taču tu vairs tā nedarīsi…”. Mēs dažkārt redzam apkārt, cik ļoti ar cilvēka prātu un saprašanu, rīcību un tieksmēm manipulē politiķi, reklāmas, dažādas kampaņas. Velns savu dziesmiņu mūsu prātā un domās dzied vēl skaistāk un patīkamāk. Gan šādu iemeslu pēc, gan savas gribēšanas un patikšanas pēc mēs grēkojam; mēs izdarām lietas, ko pēc tam atzīstam par nepareizām, sliktām un kuras dažkārt ļoti rūgti nožēlojam. Bet grēks ir padarīts un noticis.                                                      Jēzus Kristus ir nomiris par mūsu grēkiem. Viņš tos ir izpircis pie krusta Golgātā, devis mums iespēju nožēlot padarīto, nolikt to pie viņa kājām un censties tā vairs nekad nedarīt. Šīs ir ļoti nopietnas lietas.   Mēs redzam kā līdz ar mums par Lieldienu svētkiem priecājas bērni. Un, protams, jau savā līmenī. Skaisti tiek izkrāsotas olas; jau tiek uzziedinātas pirmās pavasara puķes; tiek plaucēti koku zari un puķu podos pirmā zālīte. Vecāku maciņus patukšo dažādi šokolādes un citi Lieldienu saldumi – šokolādes zaķi, marcipāna figūriņas…   Tas viss bērnu priekam, mīļumam, skaistumam un patikšanai. Vai dažkārt nav jāatzīst, ka arī pieaugušie cilvēki ir palikuši šādā šokolādes zaķu un pūpolzaru līmenī? Vai dažkārt ar šīm skaistajām lietiņām arī nebeidzas pieaugušo interese par šiem svētkiem? Runāt par grēku, par grēku patiesu nožēlošanu? Apņemties atteikties no grēcīgām, sliktām lietām? Apzināties, ka lietas, ko dari, ir sliktas? – “Nē, nē, lai paliek kā bijis līdz šim…”

Nevienu brīdi negribu teikt, ka šīs Lieldienu lietas ir vieglas, skaistas, patīkamas, rotaļīgas utt.. Šīs ir ļoti nopietnas, cilvēku dzīvi un neapšaubāmi mūsu dvēseles pēcnāves ceļu nosakošas, lietas. Tāpēc ir daudz ko pārdomāt, daudz ko ņemt vērā. Līdzās šīm nopietnajām pārdomām, šis ir priecīgu svētku laiks. Jēzus Kristus ir uzvarējis grēku un dāvājis mums pestīšanu. Tieksimies pie viņa saņemt šo žēlastību! Teiksim to viens otram un iepriecināsim viens otru! Āmen!