Kas izraisa dusmas? (Guntis Jansons)

Dusmas ir īpašība, kas piemīt ikvienam. Pat Dievs dusmojas. Tāpat arī bērns, kurš patiesībā sirdī ir nevainīgs, vislādzīgākais cilvēks. Katram ir dusmas. Svarīgākais, ko mēs darām, kad dusmojamies, un kāpēc to darām?

Dievs dusmojas, bet Viņš nav grēcīgs. Kā to savienot? Es to drīzāk sauktu par neapmierinātību, ja cēlonis nav egoistisks. „Un Viņš, tos visapkārt dusmās uzlūkojis un par viņu cietsirdību noskumis, tam cilvēkam sacīja: „Izstiep savu roku!” Un tas roku izstiepa, un tā kļuva vesela.” (Mk 3:5) Dusmas varētu nosaukt par Dieva dotu enerģiju, lai risinātu mūsu problēmas nevis tās palielinātu. Pazīstams pantiņš ir „Dusmojoties neapgrēkojieties! Lai saule nenoriet, jums dusmojoties.” (Ef 4:26)  Dusmas, kas nesatur grēku, ir atļautas un pat nepieciešamas.

Pāvils bija dusmīgs uz Pēteri, kad tas novērsās no kristiešiem, kaunoties, ka biedrojas ar ne-ebrejiem. „Bet, kad Kēfa ieradās Antiohijā, es atklāti nostājos pret viņu, tādēļ, ka viņš bija apsūdzams. Jo, pirms bija ieradušies kādi no Jēkaba, Kēfa ēda kopā ar pagāniem, bet, kad tie ieradās, viņš, baidīdamies no apgraizītajiem, novērsās no pagāniem un turējās atsevišķi.” (Gal 2:11-14) Dusmas cilvēku noslēdz, ja tām ir savtīga motivācija. „Jo cilvēka dusmas nerada Dieva taisnību”. (Jēk 1:20), Visbiežāk dusmās mēs aizmirstam cēloni un uzbrūkam cilvēkam, nerisinām patiesās problēmas. Izmēģiniet visstiprāko argumenta līdzekli – mīlestību. Jūs varat dusmoties, bet nebūs skarbu vārdu, neaizvainosiet otra dvēseli, un ja ne uzreiz, tad noteikti īsā laikā dusmas izklīdīs. Ļaunums tiks uzvarēts ar labo. Ja dusmas netiek savaldītas, atļauj tām pieaugt, tās neizbēgami noved pie postošām sekām. Dusmas kļūst grēcīgas arī tad, ja persona nevēlas salīgt mieru, bet patur dusmas, ja snauž un nerunā. Tas sagrauj cilvēku un noved pie depresijas, mazākais sīkums aizkaitina. Izrunājaties, nolieciet savu egoismu otrā plānā, mīliet savu tuvāko un dusmas būs kā spēcīgs kairinātājs, kas jūsu spilgtās emocijas būs parādījis sarunu biedram, bet jūs neturēsiet ļaunu prātu. Dusmojieties un mīliet. Būs krāsaina dzīve, bet mīlestība uzvarēs.

Tātad savtīgas dusmas ir grēks un par to jālūdz piedošana Dievam un cilvēkiem. To nedrīkst novērtēt par zemu, jo tas noņem naidu. Mēs pārsvarā sadusmojamies uz saviem mīļajiem: sievu, vīru, bērniem, vecajiem. Tie, kas mums ir draugi, jo vienaldzīgie mūs neinteresē. Ja kāds dusmojas uz pasauli, tad to neizmainīs. Ja mainīsies cilvēks pats, tad visa pasaule izmainīsies, un tā ir taisnība un patiesība. Ja turpināsi dusmoties uz apkārtējiem, tu kļūdies, jo viņi domā par sevi un atbild par sevi. Kas aizliks labu vārdu par mums Dieva priekšā? Mūsu Glābējs Jēzus Kristus, kurš, lai arī dusmojās, tomēr negrēkoja. Mīlestība uzvarēja. Āmen!