Dievs zina… (Andis Jansons)

Katram no mums ir sava izpratne par to, kas ir Dievs. Mēs dažādos veidos kontaktējamies ar Viņu, dažādos veidos saņemam atbildes, dažkārt arī nesaņemam, vai arī nesaklausām un neieraugām. Katram noteikti dzīvē ir bijuši brīži, kad esam aizmirsuši par Dieva klātbūtni – tie parasti ir brīži, kad paši esam vareni un pašpārliecināti, bet tiklīdz sastopamies ar grūtībām un pārbaudījumiem, tā meklējam Dievu, bet pat tad, kad paši esam attālinājušies no Dieva rokas, Viņš vienmēr paliek mūsu tuvumā.

Dievs radīja cilvēkus un deva tiem prātu, spēju domāt, pieņemt lēmumus, izdarīt izvēli. Lai cik mēs būtu izglītoti un pieredzējuši, tomēr mūsu prātam un zināšanām ir robežas. Jau bērni būdami, mēs rīkojamies pēc sava prāta, bet pāri tam vienmēr stāv vecāku rūpes un gādība, vēlāk kā skolniekus mūs pieskata skolotāji. Pieauguši mēs vienmēr esam un paliekam Dieva rokās. Gan kā bērni, gan skolnieki, gan pieaugušie mēs esam par sevi pārliecināti un domājam, ka zinām, bet tikai Viens ir visuzinošs, un Viņam ir rokā visas pasaules gudrība. „Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti. Tu zini – vai es sēdu vai es ceļos – Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes. Vai es eju, vai es guļu, Tu esi ap mani, un Tev ir zināmi visi mani ceļi, jo nav vārda uz manas mēles, kas Tev, Kungs, nebūtu zināms.” (Ps.139:1-4)

Ir taču tik vienkārši – Dievs visu zina, griežamies pie Viņa un jautājam. Ir vēl vienkāršāk – Dievs zina mūsu vajadzības vēl pirms Viņu lūdzam. Vai mēs tā rīkojamies, vai jautājam? Biežāk gan mēs lūdzam to, kas mūsuprāt mums ir nepieciešams. Mēs taču zinām, kas mums vajadzīgs. Patiesībā ir tikai Viens, kas zina, un mums ir jāuztic Viņam sava ikdiena, sava dzīve un jāgaida atbilde. Ir daudz gadījumu, kad atbilde uz lūgšanu seko skaidri un nepārprotami, ir gadījumi, kad atbilde neseko, ir lietas, ko saskatām tikai pēc laika. Pašlaik mēs dzīvojam interneta laikmetā, esam pieraduši uzklikšķināt jautājumu un saņemt atbildi tūlīt, bet cik vērtīga ir šī atbilde. Bieži tā ir aptuvena, nekonkrēta un nesniedz mums nekādu labumu. Pret Dievu mēs nedrīkstam izturēties kā pret „google” meklētāju. Google vienmēr mums sniegs atbildi – bieži vien tikai ko attāli līdzīgu vajadzīgajam. Bet Dievs nav liels izziņas tīmeklis debesīs, un, ja Viņam kaut kas labs ir padomā attiecībā uz mums, tad Viņš nekad to neaizstās ar ko otršķirīgi labu – pat, ja ir kaut kas, ko mēs patiesi vēlamies vai domājam, ka mums to vajag. „Ja tad nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz.” (Mt.7:11) Dievs nav kā google. Viņš mums nedos kaut ko nestandarta, lai tikai apmierinātu mūsu tūlītējās vajadzības. Ja nesaņēmām to, ko lūdzām, varbūt, ka mums tas  nemaz nav vajadzīgs. Mums ir jāturpina jautāt un meklēt, jānodod visas savas raizes un vēlmes Viņa rokās, jo Viņš vēlas mums dot pašu labāko, ko Viņš var piedāvāt. „Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva, pie kura nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas.”(Jk.1:17) Mūsu meklēšanas mērķim vienmēr ir jābūt Dievam. „Meklējiet To Kungu un Viņa spēku, vienumēr meklējiet Viņa vaigu.”(Ps.105:4) Noliksim malā savu cilvēcīgo gudrību un uzticēsim savu dzīvi Viņam. Mēs varam izdomāt daudz ko, bet tikai Viņš zina, vai tas ir mums ir patiesi vajadzīgs un noderīgs. Āmen!