Dieva templis (Didzis Jansons)

“Mēs esam dzīvā Dieva templis; kā saka Dievs: es iemājošu viņos un dzīvošu viņu vidū, es būšu viņu Dievs, un viņi būs mana tauta. Tādēļ izejiet no viņu vidus un nošķirieties no viņiem, saka Kungs; nekam nešķīstītam nepieskarieties; un es jūs pieņemšu. Tad es būšu jums par tēvu, un jūs būsiet man par dēliem un meitām, saka Kungs, Visuvaldītājs.”    (2.Kor. 6:16-18)

Templis ir ēka, kas uzbūvēta Dievam par mājokli. Tā to saprata un uzskatīja cilvēki senajos laikos. Jau daudzus gadu tūkstošus cilvēki būvēja un iekārtoja vietas, kur varētu mājot viņu dievi. No sākuma tās bija alas, pēc tam cilvēku rokām būvētas celtnes, kas bija speciāli iekārtotas, lai tajās pēc cilvēku saprašanas varētu mājot Dievs. Tās tika būvētas ļoti greznas, nekas tām netika žēlots, tur drīkstēja ieiet tikai izredzēti cilvēki. Bet tās bija cilvēku izdomātas un būvētas celtnes. Dievam īstenībā tas viss nebija vajadzīgs. Jau 3. Mozus grāmatā 26. nodaļā ir rakstīts – Es staigāšu jūsu vidū un būšu jums par Dievu, un jūs būsiet man par tautu. Dievam nevajag speciāli būvētas celtnes, Dievs ir mūsu vidū, mums visapkārt, Viņš ir viscaur klātesošs. Ecehiēla grāmatā 37. nodaļā Viņš saka – “Mans miteklis būs pie tiem, es būšu viņu Dievs un viņi būs mani ļaudis.” Šajos vārdos jau Vecajā derībā ir ļoti liels Dieva apsolījums, ka mēs būsim Viņa tauta un Viņa mājvieta, un Viņš būs mūsu Dievs. Tātad Dievam nerūp, ka mums nav lielas un varenas celtnes, kur Viņu pielūgt un kur Viņam kalpot. Cik daudz lielu tempļu, lielu baznīcu un izcilu celtņu gan nav uzbūvētas Dievam par mājokli, un kur tās visas ir? Ja tās būtu tik svarīgas, tad jau Dievs tagad būtu bezpajumtnieks.
Īstenībā Dieva īstais templis ir pavisam cits. Pāvila 1. vēstulē korintiešiem 3. nodaļā 16. pantā teikts – “Vai tad jūs nezināt, ka esat Dieva templis un ka Dieva Gars jūsos mājo?” Un vēl 6.nodaļā 19.pantā – “Vai gan jūs nezināt, ka jūsu miesa ir templis Svētajam Garam, kas ir jūsos un ir no Dieva? Jūs tātad nepiederat paši sev.” Šajos pantos ir skaidri parādīts, kas ir īstais Dieva templis. Tie esam mēs paši, ikviens cilvēks, jo Dievs mūs ir radījis, devis mums miesu, kas ir kā celtne, un dvēseli, kas ir saturs templim. Dievs ir ikkatrā no mums, Viņš ir mūsu miesā, mūsu dvēselē, mums visapkārt katrā gaisa molekulā, ko mēs elpojam. Senos laikos cilvēki tempļus būvēja skaistus, uzturēja tos tīrus, iesvētīja tos, tajos iekšā varēja iet tikai tad, ja bija sagatavojušies, tīri un bezvainīgi. Arī mūs Dievs ir radījis skaistus, gudrus un pārākus par visām radībām. Bet tas uzliek mums zināmus pienākumus. Arī mums mūsu miesa kā Dieva templis ir jāuztur tīra, svēta, lai Dievs varētu dzīvot. Ir ļoti daudz lietu, kas mūsu miesu maitā un sagāna. Ja mēs to pieļaujam, tad Dievam vairs nav kur palikt un Viņa vietā mēs ielaižam sātanu, kas to vien gaida, lai varētu ieņemt Dieva vietu. Cilvēki zin, ka alkohols, cigaretes, narkotikas ir sliktas un tik un tā tos lieto. Arī pārēšanās, sava ķermeņa nekopšana, dažādi pīrsingi, tetovējumi pasaules vidū tiek uzskatīti par normu, lai gan tas viss bojā mūsu miesu, Dieva mājokli. Izlaidīga dzīve, dažādas kārības, slinkums, negausība, strīdi, dusmas -tas viss arī gandē miesu un līdz ar to arī dvēseli. Tam pretī mums kā kristiešiem, kā Dieva bērniem ir jāliek svēta un bezvainīga dzīve, mums ir jārūpējas par sevi kā svētā Dieva mājokli, mēs nedrīkstam sevi sagānīt. Mums ir jābūt kā skaistiem tempļiem, uz kuriem visi skatās un saprot, ka tajā ir Dieva mājoklis, kas ir svēts un varens. Mums ir jābūt kā templim, kur var ienākt un gūt Dieva mieru, stiprināties, saņemt palīdzību un iepriecu, kur vienmēr var sastapt Dievu. Mums ir jāgodina Dievs ar savu miesu un dvēseli, tad mēs būsim izpildījuši Dieva aicinājumu un pavēli. Bet nevar arī pārprast Dieva pavēli un rūpēties tikai par miesu vai tikai par dvēseli, jo tie abi ir viens otrā un abi ir vajadzīgi. Tad dzīvosim pēc Dieva likumiem un būsim ikvienam par Dieva templi, tas ir mūsu uzdevums, kam mēs šajā pasaulē esam likti. Lai Dievs ir mūsos vienmēr. Āmen.