Skrējiens mūža garumā (Guntis Jansons)

Domājot par šo tematu, gribētos to sadalīt vismaz divās lielās daļās. Vispirms tam ir noteikts laiks – cilvēka mūžs. Kādam tas ir ilgāks, kādam īsāks, tomēr tas sākas un beidzas. Ikdienas steigā, ko varētu nosaukt par skriešanu, mēs nogurstam no nemitīgas nervozēšanas, stresa. Tik daudz lietu ir jāpaspēj paveikt, un jo modernāki laiki, jo dzīves skrējiens paliek straujāks. Mūsdienu tehnoloģijas, transports, ļauj paveikt daudz vairāk, nokļūt līdz šim nesasniedzamās vietās, apgūt jomas un iegūt pārsteidzošas zināšanas. Vai esam paspējuši? Vai mērķis ir tuvāk? Jāatgriežas pirms vairākiem gadsimtiem, pat pirms tūkstošiem gadu, kad tika sarakstīta Sālamana Mācītāja grāmata.

Tradicionālajā gudrības mācībā valdīja pārliecība, ka no cilvēka izturēšanās ir atkarīgi viņa panākumi un laime, bet Mācītājs pret šādu optimismu izturas skeptiski. Viņš raksta 4. nodaļas 4. pantā “Es novēroju nopietnāk arī darbu un veikumu visās dzīves norisēs: Te ļaudis vienkārši skaudībā sacentās cits ar citu”. 6. pantā ir viņa trāpīgs teiciens: “Viena ar mieru pilna sauja ir labāka nekā abas dūres pilna darba pūļu un vēja ķeršanas”. Liekas, ka tas ir uzrakstīts man. Man kādreiz naktīs nenāk miegs, domājot kā visu paspēt. Gribot paspēt visu plānoto un neplānoto, radām sev stresu, un mūsu skrējiens pa dzīvi dažam pat beidzas traģiski, atsaucoties uz veselību, attiecībām. Jēdziens – izdegšanas sindroms, ko moderni lieto, var tikt piemērots šādam neapdomīgam skrējienam.

“Sākumā šķiet, ka Mācītāja vērtējums ir negatīvs un nomācošs. Bet nē, izrādās, ka viņš tikai grib pierādīt, ka vienīgi Dievs zina visu lietu jēgu.” Tāpēc cilvēkam nevajag iedomāties, ka viņš spēj atrisināt visas dzīves mīklas, bet vajag bijīgi atzīt Dieva gribu un priecīgi un paļāvīgi baudīt Dieva atvēlēto.

Jaunajā Derībā par skrējienu dzīves garumā vairākkārt raksta Pāvils. Savam garīgajam dēlam Timotejam viņš raksta, atskatoties uz savu mūžu: “Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis, atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos man viņā dienā.” (2. Tim. 4:7-8)

Ir pilnīgi atšķirīgi akcenti abiem skrējieniem pa dzīvi. Pirmais ir bez mērķa, tas ir process – kustēties, sacensties. Strauji skrienot, mēs nepamanām lietas sev apkārt, savus līdzcilvēkus blakus. Varbūt kādam vajag palīdzību, kādam uzmundrinājumu, citam vienkārši draudzību un drošību. Pāvils savam skrējienam bija izraudzījis mērķi – Dieva Valstību. Viņš ilgojās pēc tās. Var saprast, ka viņš gaidīja to brīdi, kad būs kopā ar savu Pestītāju Jēzu. Šo mērķi apustulis Pāvils ieguva pēc savas aicināšanas, bet par viņa dedzīgumu jau var spriest pēc viņa iepriekšējiem darbiem, vajājot kristiešus. “Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus”. (Fil. 3:12) Apustulis Pāvils pārmet kristiešiem, kas uzskata, ka mērķis ir sasniegts, jo Kristus viņu ir “satvēris”. Viņš ļoti skarbus vārdus velta filipiešiem 3:19 “Viņu gals ir pazušana, viņu Dievs ir vēders, un kauns viņiem ir gods, viņu prāts vērsts uz zemes lietām.”

Skrējiens prasa izturību, neatlaidību. Ne visi to spēj un izstājas. Būtu žēl, ja kāds no mums nenonāktu pie mērķa, kurš mūs iepriecinātu. Tāpat kā līdzjutēji uzmundrina sportistus, Pāvils vēstulē Galatiešiem 6:9 saka: “Tad nu nepiekusīsim, labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim”. Viņš arī paskaidro kāpēc var izturēt: “Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas, jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību, ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais – mūžīgs”. (2. Kor. 4:16-18)

Turpinot par sporta tēmu, Pāvils tiem pašiem korintiešiem vēl paskaidro: “Vai nezināt, ka skrējēji stadionā gan visi skrien, bet tikai viens saņem goda algu? Skrieniet tā, ka jūs to dabūjat. Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā, viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs – neiznīcīgu. Tātad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos ne kā gaisu sizdams.” (1.Kor. 9:24-26)

Pāvila tēlainais skaidrojums par sportistiem, kas sit tukšu gaisu, vēlreiz norāda, ka izvēloties pareizu mērķi, šis dzīves skrējiens iegūst saturu. Lai mūs stiprina doma, ka kopā ar mums uz šo mērķi dodas vēl ļoti daudz kristiešu. Iespējams, mēs viņus nepazīstam, un dažkārt arī neizprotam, bet Kristus ir aicinājis ikvienu. Tātad samazināsim savu egoistisko skrējienu pa dzīvi, un veltīsim enerģiju un izturību garīgajam maratonam. Piepildīsim to ar domām un darbiem par saviem mīļajiem un kopā ar saviem garīgajiem brāļiem un māsām (komandas biedriem) sasniegsim mērķi. Āmen!