Ziemassvētki (Zintars Jansons)

Ir klāt svētki, kad cilvēki visvairāk vēlas izjust mieru, prieku un mīlestību.             Vai visi apzinās, kurš ir lielākais miera un mīlestības avots? Kurš ir tas, kurš sniedz šo svētību mūsu dvēselēm? Vai redz Jēzu Kristu kā lielāko miera un mīlestības nesēju? Viens ir tas, ka miers un prieks ir apkārtnē, kurā mēs dzīvojam, mūsu zemē… Bet vēl vairāk – pat, ja tas tā viss ir –  vai miers un mīlestība ir mūsu dvēselēs? Var būt arī cita situācija. Zemē, kurā atrodamies, varētu būt arī fizisks nemiers, pat karadarbība, bet Dievs mūsu dvēselēs ir izlējis mieru un mīlestību. Vai šādas situācijas spējam stādīties sev priekšā?       Mēs savā zemē dzīvojam mierā un pat iedomāties negribas, ka šeit būtu nemierīgi. Varbūt arī nemaz nevajag, bet vai spējam iedomāties to, kā jūtas cilvēki, kuri atrodas šādā nedrošā zemē? Mēs domājam par savas nākotnes labklājības celšanu, par to, ko varētu sasniegt nākamgad vai vēl pēc kāda laika, ko darīsim paši, ko darīs mūsu bērni… Un tomēr vai spējam iedomāties, ka šādas domas cilvēkiem nemierīgā vai vardarbīgā zemē var likties pilnīgi svešas.                                                                                                                                  Šodienas nemierīgajās austrumu valstīs un arī pat ne tik tālu – Ukrainā redzam situācijas, kur cilvēki no nodrošinātas, pārtikušas dzīves savu pārticību un labklājību ir ļoti ātri  pazaudējuši un labi ja, mūkot prom svešumā, palikuši vēl dzīvi… Kas ir visaugstākais miera un mīlestības avots?  Tas ir mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus. Kā es varu saņemt šo ārkārtīgi lielo sava Pestītāja miera un mīlestības dāvanu? Kas man par to ir jāmaksā? Cik daudz?  –  Nekas. Nekas man par to  nav jāmaksā. Šī tik tiešām ir dāvana – miers, prieks un mīlestība manā sirdī. Tik skaisti. Tūlīt gan paceļas jautājums – kāpēc tik bieži tomēr mēs esam nemiera pilni, prieks izpaliek, arī mīlestība nav tāda, kādu mēs gribētu? Vai Kristus to mums par maz iedevis, vai varbūt vispār par mums ir uz kādu brīdi aizmirsis? Nē – laikam būs taisni otrādi; tikai mēs būsim tie, kas šo lielo dāvanu tik bieži neesam gatavi pieņemt. Varbūt to izdarīt mums traucē daudz dažādas ikdienas lietas, rūpes, arī grēki, arī it kā šobrīd ļoti svarīgas citas rūpes. Mēs taču katrs esam iesaistīti daudz laiku prasošās nodarbēs, pienākumos, ģimenes aprūpē.       Es vairāk un vairāk nonāku pie secinājuma, ka laikam man daudzas tik ikdienā pierastas lietas, kuras es daru un cenšos pagūt izdarīt, bet bieži nepagūstu  –  varbūt nemaz nav jāizdara. Man pietrūkst visam laika. Un te man jāsaka, ka man noteikti ļoti negribētos, lai Jēzum šķistu, ka man mans laiks ir pietrūcis gan garīgām pārdomām, gan Bībeles lasīšanai, gan visam tam, kas mani varētu tuvināt viņam. Tad nu gan man pašam ir jāizvērtē un jāsaprot, kas būs tas, no kā man jāatsakās, lai pagūtu izdarīt krietni derīgākas un nepieciešamākas lietas. Sātanam ļoti patiktu, ja es savās rūpēs būtu tā iegrimis, ka savu ikdienas labklājību būtu labi izveidojis, bet to darīdams būtu noguris, piekusis un garīgām vērtībām, pārdomām, darbiem spēka un laika nepietiktu. Mēs neviens neesam mašīnas, mēs piekūstam, nogurstam, savs laiks nepieciešams miegam un atpūtai. Tas ir tikai dabiski. Mums jāsaliek savas prioritātes. Jautāsim katrs sev – ko es likšu pirmajā vietā un ko es darīšu tad, ja vēl atliks laiks, spēks un gribēšana… Ir jau arī tā, ka prioritātes mēs sev saliekam, bet vai mēs arī pie šādas kārtības pieturamies?                                                                                                                           Svētkos  mēs klausāmies skaistos un aicinošos vārdos un piekrītoši mājam ar galvu. Un tā arī mēs domājam.  Vai ar šiem labiem nodomiem pietiks mūsu nākošo dienu, darbdienu ceļam pie Kristus, pietiks spēka kāpt kalnā viņam pretim droši un bez vilcināšanās, bez aizkavēšanās?   Es ļoti gribu cerēt!   Lūgsim, lai Jēzus palīdz mums saprast mūsu dzīves prioritātes. Lai mūs apņem Jēzus Kristus miers un mīlestība un lai sirds ar to ir līdz malām pilna! Āmen!