Mans ceļš (Ainars Jansons)

DSC00960“Pavēli Tam Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs.” (Ps 37:5)

Tikko ir aizvadīts 2015.gads, un esam jaunu gadu iesākuši. Droši vien mums katram ir kādas apņemšanās un nodomi, ko mēs gribētu īstenot. Tāpat esam pārdomājuši savas kļūdas un vēlētos tās vairs nepieļaut. Gada sākums ir posms, kad mēs mazliet vairāk domājam par to, kādu šo gadu vēlētos aizvadīt.

Mums cilvēkiem ir dota spēja domāt, plānot savu dzīvi, īstenot kādus sapņus vai būt kā darba rīkam Dieva rokās. Lai nu kā, bet to, ko mēs darīsim nākošajā dienā jau nu gan mēs izdomājam. Izdosies tas vai nē – tas arī arī Dieva ziņā. Gadās arī cilvēki, kas pilnīgi neko nesaplāno, liekās, viņi dzīvo tikai šodienai, tomēr kaut kā viņi galā tiek. Pilnīgu un pareizu recepti kā dzīvot laikam mums neviens neiedos.

Patiesību ir jāmeklē Bībelē, un ko mums tā māca? “Meklējiet Viņa valstību, tad jums viss tiks iedots.” (Lk 12:31) Vai tas nozīmē, ka nekas mūsu laicīgajā dzīvē nav jāplāno? Citā vietā Jēzus māca: “Kurš no jums, gribēdams celt torni vispirms apsēdies neaprēķinās izdevumus, vai pietiks līdzekļu darba veikšanai, lai tad, kad viņš pamatus ieliek un nespēj pabeigt, visi, kas to redz, nesāk zoboties, sacīdami: šis cilvēks gan iesāka celt, bet nespēj pabeigt.” (Lk 14:28-30) Te ir skaidra norāde pārdomāt to, vai tavs plāns ir īstenojams. Plānam ir jābūt.

Arī valstiskā mērogā notiek masveidīga plānošana, īpaši gada beigās. Sākot ar mūsu Saeimas deputātiem, ministriem, uzņēmumu grāmatvežiem un dažāda līmeņa vadītājiem, visiem gada noslēgumā ir stress un smagas virsstundas, plānojot nākošā gada budžetu un darāmos darbus. Droši vien tas ir pareizi un nepieciešami, citādi valstī būtu haoss un būs kā ar to torņa celšanu. Mēs jau arī katrs savā mājā pārrunājam galvenās lietas, kuras mums būtu kā prioritātes – pirmajā vietā liekamas.

Pantiņš no 37. Dāvida dziesmas mums dod kādu padomu. Padoms ir: atdot “vadības grožus” Dieva rokās. Liekās – labs padoms un nevarētu būt grūti izpildāms, jo to grūto, smago darbu mēs atdosim Dievam. Lai tad Dievs arī visu paveic.

Tomēr dzīvē, tas laikam nav tik viegli. Mani novērojumi ir tādi, ka cilvēki savus plānus vairākumā gadījumu nebūt nepavēl Dieva rokās. Cilvēki savu dzīvi saplāno un tad mēģina pasi saviem spēkiem tos īstenot. Cilvēki ar “dzīvošanu” ir aizrāvušies un aizmirst, ka esam Dieva radīti un ka mums savi plāni ir jāsaskaņo ar mūsu Radītāju. Te mēs varam atcerēties līdzību par bagāto muļķi Lūkas evaņģēlijā: “Kādam bagātniekam lauki ienesa bagātu ražu. Un viņš sāka pie sevis spriest: ko lai es daru? Man nav kur savākt savus augļus. Tad viņš teica: es darīšu tā – nojaukšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus, un tur savākšu visu labību un citus labumus. Un savai dvēselei es sacīšu: tev ir daudz labumu iekrāts uz ilgiem gadiem; atpūties, ēd, dzer un līksmo! Tad viņam Dieva sacīja: neprātīgais! Šajā naktī tev atprasīs dzīvību – kam tad piederēs tas, ko esi sakrājis? Tā notiek tam, kas krāj tikai sev, bet netop bagāts Dievā.” (Lk 12:16-21)

Tiešām mums savs ceļš, mūsu plāni ir jāpavēl, vai kā jaunajā tulkojumā teikts – jāatklāj Dievam un jālūdz Viņa palīdzība tos piepildīt un, ja vajadzīgs arī koriģēt – uzlabot. Mums cilvēcīgās ambīcijas jāliek malā un jāsaka: Kungs, lai notiek Tavs prāts visos manos ceļos!

Ja laicīgo dzīvi mēs vairāk vai mazāk plānojam, tad kā ir ar mūsu garīgo dzīvi? Gada noslēgumā parasti ir labas apņemšanās, ko es vēlētos izdarīt – izremontēt istabu vai pārstādīt puķu dārzu, vai varbūt mainīt mēbeles. Kāds apņemas arī nemateriālas lietas, piemēram, atmest kādu kaitīgu ieradumu, mazāk dusmoties, vairāk citiem palīdzēt, līdzi just. Būtu ļoti labi, ja mums katram būtu plāns priekš sevis arī garīgi pieaugt. Līdzīgi kā mēs draudzē sastādām un apstiprinām nākošā gada darbības plānu, tā arī man un jums katram būtu jāsaplāno kādi konkrēti soļi, ko vajadzētu censties paveikt. Piemēram, noorganizēt nometni vai kopīgu ekskursiju, varam apņemties katru nedēļu apmeklēt kādu vientuļu cilvēku, varam uzrunāt neticīgos. Veidi, kā strādāt vai augt, ir dažādi, bet mums šo plānu īstenot ir jāgrib, jālūdz palīgā Dievs, un jātic, ka plāns izdosies. Neliksim savus mērķus pārāk lielus, bet labāk mazus un konkrētus, lai pats varētu redzēt vai tas ir izpildīts vai nē. Garīgie plāni noteikti arī ir jāieliek Dieva – mūsu Debesu Tēva rokās. “Ja nu jūs, ļauni būdami, saviem bērniem dodat labas dāvanas, cik daudz vairāk laba jūsu debesu Tēvs dos tiem, kas viņu lūdz.” (Mt 7:11)

Kas ir tas, kas mums traucē pilnīgi visus mūsu plānus atklāt un ielikt Dieva rokās? Tas sākās jau no pasaules radīšanas. “ Bet čūska teica sievai: “Mirt jūs nemirsiet, jo Dievs zina, ka tai dienā, kad jūs no tā ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs, zināsiet, kas labs un kas ļauns!” (1.Mz 3:4-5) Līdz pat šai dienai mēs cilvēki bieži sevi uzskatām par Dievu. Tajā brīdī, kad iztēlojos sevi Dieva vietā, lieku savus plānus savās rokās. Lepnums ir tas ļaunums, kas neļauj mums pazemoties un nelikt savu gudrību pirmajā vietā.

Brīnišķīga ir sajūta, kad savā ceļā esi lūdzis Dieva palīdzību, un viņa ir klāt! Mums tiešām ir jāatdod Radītājam galvenā noteikšana. Tas nestrādās, ja teiksim: man ir labs plāns, bet būtu labi, ja Dievs mani atbalstītu, būtu mans palīgs. Mēs vienīgi varam būt Dieva rokās kā derīgi, labi darbarīki, bet ne otrādi. Nebaidīsimies arī no tā, ka “priekšnieka” alga pienāksies Dievam. Dievs par mūsu uzticēšanos un nodošanos Viņam atdos mums visu. Mēs zinām kāda ir atbildības nasta. Dievs ir stiprs un uzņemsies arī mūsu atbildības smagumu.

Vai mēs esam vēl bērni vai jaunieši, varbūt jau pieauguši, vai sirmā vecumā – visus aicinu savu dzīves ceļu nodot mūsu debesu Tēvam. Mēs taču vēlamies dzīvot skaistu, laimīgu, vērtīgu dzīvi. Tas būs arī labs piemērs vai liecība apkārtējiem cilvēkiem. Jēzus deva mums šo uzdevumu. Pamēģināsim? Āmen!