“Žēlsirdīgais samarietis” (Didzis Jansons)

 “Kāds vīrs bija ceļā no Jeruzālemes uz Jēriku, un viņš krita laupītāju rokās. Tie, viņu aplaupījuši un sasituši, atstāja pusmirušu guļam un aizgāja. Gadījās, kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Tāpat arī kāds levīts, tajā vietā atnācis, viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, nonāca pie viņa, un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Pienācis klāt, viņš pārsēja viņa brūces, uzliedams eļļu un vīnu; un, uzcēlis viņu uz savu lopu, aizveda to uz viesnīcu un aprūpēja. Otrā rītā, izvilcis divus denārijus, viņš iedeva tos viesnīcniekam un sacīja: aprūpē viņu, un, ja tu ko vairāk iztērēsi, atnācis es tev atdošu. Kurš no šiem trim tev šķiet tuvākais tam, kas krita laupītāju rokās? Viņš sacīja: Tas, kas parādīja viņam žēlsirdību. Un Jēzus viņam sacīja: Ej un dari arī tāpat!”(Lk 10:30-37)

            Nesen mēs svinējām Ziemassvētkus, kad notika, manuprāt, vislielākais žēlsirdības darbs. Dievs pasaulei deva savu Dēlu – Jēzu Kristu. Pasaule tajā laikā bija ļoti grēcīga un liekulīga. Jūdi gan zināja Dieva 10 baušļus, bet maz kas pēc tiem dzīvoja un tos ievēroja. Arī jūdu tautas vecajie, mācītāji un vadoņi, kuriem vajadzēja būt tautai par priekšzīmi, paši šos baušļus neievēroja, bet izlikās ļoti svēti, taisnīgi un dievbijīgi. Viņi ne tikai paši dzīvoja grēcīgu dzīvi, bet ar savu slikto priekšzīmi pamudināja arī pārējos uz dzīvi, kas Dievam nebija pa prātam. Dievs caur saviem praviešiem jau ilgi mudināja jūdus attapties, pievērsties atpakaļ pie Dieva un sākt kalpot Viņam, bet tie nesaprata, negribēja saprast un grima arvien dziļāk grēku purvā. Tad Dievs sūtīja savu Dēlu, lai tas rādītu pareizo ceļu. Dieva žēlsirdība bija neizmērojama, lai gan Viņš varēja cilvēci vienkārši iznīcināt. Viņš varēja būt kā priesteris vai levīts, kas vienkārši aizgāja garām cietušajam, bet tā vietā Dievs atdeva visdārgāko – savu Dēlu. Viņam nekā nebija žēl priekš pasaules.                                                                             Pievērsīsimies Bībeles tekstam. Priesteris un levīts bija no jūdu augstākajām aprindām – cilvēki, kas mācīja tautai Dieva baušļus, cilvēki, kas bija kā paraugs un priekšzīme, kā tādi, kas bija nevainojami un svēti. Bet vai tā bija? Samarieši bija tauta, kas tika uzskatīti par zemākiem kā jūdi, tauta, kas pēc jūdu domām dzīvoja grēcīgu dzīvi, bija slikti un pagrimuši un nicināmi. Jēzus viņus visus trīs nolika vienādā situācijā un mēs redzam, kas no tā sanāca. Priesteris un levīts, kas noteikti sevi uzskatīja par labiem, kam netrūka līdzekļu, kam pēc amata pienācās būt žēlsirdīgiem, vienkārši aizgāja garām. Mēs nezinām, kas bija šis vīrs, ko aplaupīja – varbūt jūds, varbūt samarietis, varbūt arī kādas citas tautības vai kārtas cilvēks, bet viņš bija cilvēks, kas bija nonācis nelaimē. Šie divi pat nepainteresējās par viņu, tas taču viņus neskāra, viņiem droši vien bija kalpi, apsardze un ar viņiem tā nevarēja notikt. Bet nāca arī samarietis, kas pēc jūdu domām noteikti nevarēja būt labs un žēlsirdīgs. Bet tieši tāds viņš bija. Viņš nepagāja garām, viņš cietušo paglāba, aprūpēja, lai gan noteikti nepazina un arī viņam nebija pienākuma pret to. Samarietis šo cilvēku aizveda uz drošu vietu, iekārtoja viesnīcā, sameklēja ārstu un parūpējās par viņu. Un vēl vairāk. Viņš viesnīcniekam samaksāja par šī cilvēka aprūpi arī uz priekšu un apsolīja atpakaļ nākot samaksāt vēl, ja tas būs ko vairāk iztērējis. Šeit Jēzus lieliski un uzskatāmi parāda, kas ir žēlsirdība, Viņš ļoti vienkārši un tai pašā laikā pārliecinoši pierāda, ka mīlēt savu tuvāko nav tikai mīlēt savus vecākus, bērnus un tuvākos radus. Īsta žēlsirdība ir tā, kas tiek parādīta nesavtīgi un bez kāda sava labuma gūšanas. Ziemassvētku laikā ir daudz žēlsirdības un labdarības akciju, tad mēs ziedojam un palīdzam tiem, kam kas ir vajadzīgs. Tas protams ir labi un pareizi, tas ir labs darbs, bet kāpēc tikai Ziemassvētku laikā? Tās ir kā kampaņas, kas mums liek justies labi, ar ko mēs bieži vien nomierinām savas sirdsapziņas. Bet vai Ziemassvētku laikā žēlsirdība un labdarība ir vairāk vajadzīga kā ikdienā? Nebūt ne. Vai Jēzus vienu dienu mīlēja mūs, bet pēc tam nedēļu aizmirsa? Protams ne. Iedomāsimies, kā būtu, ja šis cietušais cilvēks būtu pilsētas vidū, kur ir daudz cilvēku, daudz liecinieku. Noteikti gan priesteris, gan levīts parādītu, kā viņi aprūpē un palīdz šim nelaimīgajam. Bet tas notika uz lauku ceļa, kur neviena nebija. Neviens taču neredzētu šo palīdzību, neviens viņus neslavētu, tad kāpēc pūlēties? Bet žēlsirdība tikai tad ir patiesa, ja to dara bez atlīdzības, bez atmaksas un izrādīšanās, ja tā nāk no sirds. Mums apkārt ir tik daudz cilvēku, kam palīdzēt. Vai mēs būsim šie samārieši, kas bez izrādīšanās un sava labuma gūšanas parāda žēlsirdību? Ja tu braucot ar mašīnu redzi cilvēku ar paceltu roku un pabrauc garām, vai tu neesi kā šis priesteris? Protams tev ir daudz aizbildinājumu – es steidzos, viņš varbūt ir piedzēries, man nav vietas vai vienkārši ir slinkums nospiest bremžu pedāli. Kā Jēzus jautāja: Kas ir tavs tuvākais? Tas, kurš parādīja žēlsirdību. Tad ej un dari tāpat. Mums nav jāgaida pateicība, mūsu Debesu Tēvs taču visu redz. Viņš visu tavu iztērēto naudu, tavu paveikto darbu atmaksās simtkārt vairāk. Jo vairāk mēs būsim kā žēlsirdīgie samarieši, jo bagātāki mēs kļūsim – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Būsim žēlsirdīgi visu gadu, ne tikai Ziemassvētkos. Būsim tie, kas apstājas un ierauga tos, kam vajag palīdzību. Un daudzreiz jau pat nevajag naudu vai citu materiālu labumu, dažreiz pietiek ar labu vārdu, glāstu vai aizlūgšanu. Atcerēsimies, ka mēs Jēzum esam tie tuvākie, un atbildēsim ar to pašu. Āmen.