“Lieldienas” (Guntis Jansons)

“Jo Tēvs pats jūs mīl, tādēļ, ka esat iemīlējuši mani un ticat, ka es esmu izgājis no Tēva. No Tēva es izgāju un pasaulē esmu nācis, un es pasauli atkal atstāju un eju pie Tēva.” (Jn 16:27-28)

Ir pienākuši Kristus augšāmcelšanās svētki – Lieldienas. Šis notikums mums dod cerību mūžīgai dzīvei. Jēzus atdeva savu dzīvību, Dievs upurēja savu Dēlu, lai mēs iespējams dzīvotu. Kas pie tā noveda?

Sākumā Dievs radīja pasauli, un kā visa sasniegums bija cilvēks. Ir tādi, kas uzskata, ka vispārākais ir cilvēka saprāts. Jā, tam var piekrist, ja atceramies, ka visas Dieva radītās lietas ir nevainojamas. Mēs tikām radīti pēc Viņa līdzības. Ar gribu, ar domāšanu, ar izvēli apveltīti. Cilvēku zināšanas nemitīgi tiek pilnveidotas, attīstās zinātne, mēģinām izprast dabu, un tomēr mēs tālu atpaliekam no tā, ko Dievs gribēja mums novēlēt. Kad cilvēks bija kopā ar Dievu, par Viņu rūpējās Radītājs. Cilvēkam saprāts tika piešķirts, lai valdītu atbildīgi par pasauli, bet tas kļuva par vājo vietu, jo cilvēks izvēlējās ļauno ielaist savā prātā, sabojāja Dieva darbu, dvēsele kļuva grēcīga. Vai projekts “cilvēks” izgāzās? Nē, tas kļuva gana sarežģīts, tikai Dieva mīlestība to glāba. Bet par kādu cenu? Dievs sūtīja dārgāko, kas viņam bija – Savu dēlu. Dieva valstībā nevar iekļūt grēcinieki. Ir jābūt kādam veidam, lai mēs neietu pazušanā. Kādam par to ir jāsamaksā. Par to slikto, kas sastrādāts dzīves laikā. Dievs Izraēla tautai deva sīkus priekšrakstus, kas jāziedo par katru pārkāpumu, bet tas netika izpildīts. Mūsu grēku dēļ Jēzus ziedoja sevi kā upuri. Tā izpaudās Dieva mīlestība uz savu radījumu. Taču tas nenotiek vienkārši tāpat. Ir jābūt kādiem nosacījumiem, ir kaut kas jādara, lai saņemtu šo iespēju izglābties. Jēzus nāve būtu veltīga, ja mūsu darbi neliecinātu par vēlmi atgriezties no grēkiem. Tas nebija pienākums, kas lika Jēzum piepildīt Savu misiju. Tā bija Dievišķā mīlestība, kas lika Kristum, par spīti visam, izturēt un iet nāvē. Mums šodien ir jāatceras, ka daudzi Kristus liecinieki, tāpat kā viņu skolotājs, ziedoja savas dzīvības, lai Kristus mācība sasniegtu visu pasauli. Kristus nāve bija briesmīga, bet, paldies Dievam, ka sekoja augšāmcelšanās, jo tas visam piešķir jēgu. Cilvēka mūžs ir īss, salīdzinot ar nedzīvo pasauli, un vēl jau vairāk ar mūžību, lai riskētu un paliktu zaudētājs.

Ko Dievs no mums prasa? Uzticību. Vajag uzticēties Radītājam, nepaļauties kārdinājumam, kas aicina nepaklausīt Dieva likumiem. Vai vienreiz jau cilvēks to neizdarīja? Kādēļ atkal uzkāpt uz tā paša grābekļa? Vai mēs, kristieši, esam labāki, pārāki, gudrāki, nekā citi pasaulē? Nē, mēs esam tādi paši grēcinieki, tikai mums ļoti paveicies, ka, dzirdot Kristus aicinājumu, mēs atveram savas sirdis un ielaižam tur Jēzu. Vai tagad esam drošībā? Glābšanu ieguvuši? Svētais Gars ir nācis pasaulē, mēs esam to saņēmuši, un vai mēs varam būt par sevi droši? Kad liekas, ka mēs stāvam, mēs jau krītam. Neiemigsim, būsim nomodā, jo pasaules gals individuāli mūs katru var pārsteigt. Vai gudrs, izglītots, inteliģents cilvēks var ticēt Dievam? Vai spēj pieņemt Kristus augšāmcelšanos? Domāju, ka visi to nevar saprast, jo tic tam, ko redz, ko spēj aptvert ar savu aprobežoto prātu. Agrāk cilvēki nepazina radioviļņus, starojumu, datoru procesorus, iekšdedzes dzinēju un daudzas pašsaprotamas lietas, kas agrāk bija jāuztver kā brīnums. Tas viss jau sen pastāvēja, bet cilvēks to nezināja. Pamazām atklājot Savam radījumam brīnišķo dabu, pasauli, Visumu, Dievs ļauj ticēt arī viņam, un nevajag tos nosodīt, kuri nespēj vēl to izprast. Ja grib sasniegt mērķi, tad vajag sekot pierādījumiem. Vajag noticēt arī acīm neredzamajam, pārbaudīt un noticēt. Varbūt tās ir bailes, kas liek mums neticēt. Mēs baidāmies par sodu, par neuzticību Savam Radītājam. Dievs ir laipnīgs un bargs, bet arī pilns Dievišķās mīlestības. Jēzus nenāca pazudināt, Viņš bija Glābējs. Sods ir neticība. Veiksmes atslēga ir ticība Jēzum, Dieva Dēlam, jo visa Viņa dzīve bija taisna, mīlestības pilna, tāpēc arī Lieldienu augšāmcelšanās ir svarīgākais mūsu dzīvē. Tā ir kā gaisma, kas ļauj cerēt uz glābšanu. Āmen!