“Drosme pastāvēt” (Andis Jansons)

Vai ir grūti pastāvēt par to, kam mēs ticam? Kristīgu cilvēku dzīvē  ir daudz dažādu izaicinājumu un pārbaudījumu. Savu garīgo ceļu dzīvē mēs izvēlamies un uzsākam dažādi – liela daļa mēs esam uzauguši kristīgās ģimenēs, bet ir arī, kas ar Kristu sastopas un Viņu iepazīst vēlāk. Izpratne par garīgām lietām, par Dievu, par mūžīgo dzīvi mūsu dvēselēm veidojas iepazīstot Bībeli, bērni par Jēzu uzzin svētdienas skolā. Visiem mums pamats kristīgai dzīvei balstās uz ticību Jēzum. Ja esam bērni, tad ticība Dievam tiek ielikta jau nākot pasaulē, tikai pieaugot nedrīkstam to pazaudēt. Vecākiem vispirms, kā arī krustvecākiem, svētdienas skolas skolotājiem, ikvienam kristietim ir pienākums šo ticību kopt un audzēt, nostiprināt un pamatot Bībelē, tad pieaugot miesā, arī garā mūsu bērni pieaugs. Tie kristieši, kuri garīgo ceļu atrod vēlāk, ticību saņem no Dieva. Ir dažādi ceļi, kā nākt pie Viņa. Mums kristiešiem ir pienākums labo vēsti nest pasaulē un kā Kristus mācekļiem rūpēties, lai ikviens sadzird un ierauga ceļu, kas ved mūsu dvēseles uz mūžīgo dzīvošanu. Ja cilvēks ir sadzirdējis un saņēmis Dieva žēlastību – ticību, tad turpmākais viņa un līdzcilvēku uzdevums ir šo ticību pierādīt, pamatot un nostiprināt.

Kristīgās dzīves pamats ir ticība. „Ticība ir cerības pamatā, tā pārliecina par neredzamām lietām.” (Ebr.11:1) Bībelē ir atrodami ļoti daudz piemēri, kā ticība Dievam ir bijusi cilvēkiem dzīves pamatā, un Dievs viņus par to ir atalgojis. Pāvila vēstulē ebrejiem, 11. nodaļā ir apkopoti daudzi piemēri no Bībeles, kur ir izpaudusies stipra ticība. „Ko lai vēl saku? Man pietrūks laika runāt par Gideonu, Baraku, Simsonu, Jeftu, Dāvidu, Samuēlu un praviešiem, kas caur ticību ir uzvarējuši valstis, darījuši taisnus darbus, sasnieguši apsolīto, aizdarījuši lauvām mutes, izdzēsuši uguns spēku, izbēguši zobena asmenim, nespēkā tapuši stiprināti, karā kļuvuši vareni, ienaidnieku karaspēkus piespieduši atkāpties.” (Ebr.11:32-34)

Jo vairāk cilvēki atrod Jēzu un iemanto ticību, jo vairāk ļaunais spēks – velns strādā, lai tos pieviltu un pazudinātu. Mūsu uzdevums ir pastāvēt ticībā un nepadoties grēkam. Lai to izdarītu, mums ir nepieciešama ne tikai vēlēšanās, bet ļoti bieži drosme. Nemaz nav jāskatās pagātnē, kur par ticības apliecināšanu Jēzum, cilvēki tika mocīti, pat gājuši bojā mocekļa nāvē, nesenajos padomju laikos cilvēki par kalpošanu Jēzum tika represēti, sabiedrībā izsmieti. Arī šobrīd Sīrijā un Irākā cilvēki tiek nogalināti reliģiskās pārliecības dēļ. Tomēr arī šādos apstākļos kristieši spēj pastāvēt ticībā un paļāvībā uz savu Pestītāju. „Jums, saviem draugiem, es saku: nebīstieties no tiem, kas nonāvē miesu, bet vairāk neko nespēj nodarīt. Bet es jums sacīšu, no kā jums būs bīties: bīstieties no tā, kam vara pēc nonāvēšanas jūs iemest ellē. Tiešām es jums saku: no tā bīstieties.” (Lūk.12:4-5) Ceru, ka nevienam no mums nenāks dzīvē pāri tik lieli pārbaudījumi, ka nāktos savu dzīvību atdot, taču drosme pastāvēt mums ir nepieciešama ikdienā, jo velns mums ik brīdi izliek viltīgas lamatas, kurās itin bieži iekrītam. Iet runa par sava „goda” zaudēšanu, par materiāliem zaudējumiem, savu ērtību pakārtošanu citiem, par tā saucamo „draugu” zaudēšanu un daudzām citām ikdienišķām lietām. Lai arī cik tās liktos nevainīgas, tomēr rezultāts ir tikpat briesmīgs – esam aizlieguši Jēzu. „Bet es jums saku: ikvienu, kas apliecinās mani cilvēku priekšā, arī Cilvēka Dēls apliecinās Dieva eņģeļu priekšā. Bet, kas mani noliegs cilvēku priekšā, tas taps noliegts Dieva eņģeļu priekšā.” (Lūk.12:8-9) Kā mēs ikdienā varam apliecināt Jēzu, kā savu Pestītāju? Mūsu darbi, mūsu rīcība runā par mums. Katrs grēks, ko pieļaujam, ir, kā Jēzus noliegšana. Domāju, ka ikdienā par to neaizdomājamies un bieži ejam pa dzīvi vieglprātīgi. Dažreiz vajag apstāties un padomāt – katrā no mums ir ielikts pamats, uz kura balstīties – ticība. Žēl, ka par to atceramies pārsvarā grūtos brīžos, kad izjūtam patiešām bailes un neziņu. Es pats ar to saskāros, kad tiku iesaukts karadienestā. Tikai atrodoties vilcienā, ceļā uz dienesta vietu, sapratu, ka jāapliecina sava ticība un pieņēmu lēmumu atteikties no zvēresta došanas. Bija nepieciešama zināma drosme un paļaušanās, taču varu apliecināt, ka neskatoties uz grūtībām sākumā, Dieva vadība izpaudās ļoti spilgtā veidā – atsakoties no zvēresta, zaudēju iespēju spēlēt orķestrī un par sodu tiku nosūtīts uz nelabvēlīgu armijas daļu, taču jau pirmajā vakarā mani un, izrādījās, vēl vairākus citus kristiešus uzmeklēja vietējie dienējošie kristieši un uzņēmās par mums šefību. Dieva vadību sajutu visu dienesta laiku. Drosme pastāvēt ir nepieciešama tikai pirmajā reizē, jo, tiklīdz esmu sevi apliecinājis, velns it kā zaudē varu pār mani. Daudzreiz ir nācies saņemt piedāvājumu lietot alkoholu, bet atsakot, un izskaidrojot kādēļ, uzmācīgie piedāvātāji atstājās. Ir nācies saskarties ar vienaudžu izsmieklu, bet, pastāvot, esmu iemantojis viņu cieņu un atzīšanu. Arī šādā veidā varam apliecināt Jēzu.

Mēs katrs esam saņēmuši ticību, uz katru no mums runā sirdsapziņa – neapslāpēsim to, apstāsimies un ieklausīsimies, pārdomāsim savas dzīves jēgu, mērķi, iespējamās izvēles un to rezultātus. Ja pietrūkst drosme pastāvēt, lūgsim palīdzību no Jēzus. Viņam katrā dzīves situācijā ir risinājums, bieži vien neticams un mums  nezināms, bet galu galā brīnišķīgs. Uzticēsim savas gaitas Viņam un tad arī spēsim pastāvēt pāri grēkam. Āmen.