“Stūrakmens” (Ainars Jansons)

“Citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau likts, un tas ir Jēzus Kristus.” (1.Kor. 3:11)

Katrs cilvēks šajā pasaulē vēlas savu vietu, kurā justies labi un no citiem netraucēts. Kad bērniņi ir mazi, viņiem noteikti šī drošā, labā vietiņa ir pie mammas un tēta. Vēlāk bērns grib savu istabu, savu personīgo stūrīti, kaktiņu. Joprojām par bērna istabu un viņa lietām atbildīgi ir vecāki, kas to visu bērniem iekārto un nodrošina. Bet ļoti ātri bērni pieaug un, vecākiem nemaz nemanot, jau tiecas pēc savas ‘ligzdiņas’ atsevišķi no vecākiem. Te arī sākas temats, ko es šodien gribu apskatīt – par ‘būvniecību’.

Es visvairāk gribu uzsvērt mūsu garīgās mājas celšanu un stiprumu, bet, lai vieglāk saprast, es minēšu līdzības ar fiziskas mājas būvēšanu. Bībele saka: “Tā kā jūs esat pieņēmuši Kristu Jēzu par Kungu, tad viņā arī dzīvojiet, iesakņojieties, topiet kā nams, kas uz viņa būvēts.” (Kol 2:6-7)

Pirms mēs sākam kaut ko celt, mums ir jāieliek labs pamats, jo uz tā balstīsies visa celtne. Pamatiem jābūt stipriem, kas nekustīgi, nemainīgi paliek arī tad, kad pāri brāžas vētras. Lai mēs savu garīgo māju celtu stipru, arī ir jādod labs pamats visai mūsu kristiešu dzīvei. Bērniem to dod vecāki ar kristīgu audzināšanu, mācībām svētdiensskolā, iepazīstināšanu ar baušļiem un stāstiem par Jēzu – kā Viņš dzīvoja pasaulē un kādu piemēru rādīja cilvēkiem. Jēzus tiešām staigāja, dodams mīlestību ikvienam – palīdzēdams, mācīdams, nenotiesādams un piedodams. Jēzus ir labākais pamats katrai garīgai celtnei.

Pieņemt Kristu par savu Pestītāju un Glābēju var arī pieaudzis cilvēks, ja viņš nav šo pamatu saņēmis no saviem vecākiem jau kā bērns. Arī tad viņš varēs dzīvot laimīgs, ja pieņems Jēzus mācību, nostiprināsies tajā un pildīs Viņa pavēles. Jēzus kalna runā saka: “Tad nu ikviens, kas šos manus vārdus dzird un dara, ir līdzināms saprātīgam vīram, kas savu namu būvējis uz klints. Kad lietus nāca un straumes plūda, un vēji pūta un gāzās pār šo namu, tas nesabruka, tādēļ ka tā pamati bija likti uz klints.” (Mt 7:24-25)

Bībelē vairākās vietās, runājot par stipru pamatu, ir minēts stūrakmens. Pie tam par stūrakmeni līdzībā ir nosaukts Jēzus kristus. Stūrakmens, ceļot māju, pamatā ir ļoti svarīga vieta, kas būs garants, ka māja stāvēs droši. Ja sienas vidū mēs varam iemūrēt ko nedrošāku, tad ēkas stūriem ir jābūt ļoti stipriem un pamatīgiem. Šodien, ceļot mājas, pamatus ātri iebetonē vai sakrauj speciālus pamatu blokus, savieno tos, un pamati gatavi, bet agrāk meklēja lielus un stiprus laukakmeņus, kurus lika pamatu stūros. Starp stūrakmeņiem varēja atrasties arī mazāki akmeņi, kam  nebija jānes tik liela slodze. Kad es jaucu nost mūsu veco šķūni, kas bija senāk celts, redzēju to pašu – stūros bija kārtīgi laukakmeņi, un pāri tiem koka baļķi, uz kuriem šķūnis balstījās. Tam pat nebija kārtīgi pamati, bet tikai pamatīgi stūrakmeņi.

Katrai garīgai celtnei mēs noteikti varam Jēzu likt vissvarīgākajā vietā un justies droši. Iesākumā Jēzus nāca pie savas tautas un gribēja likt drošu pamatu viņu garīgajai ēkai. Pravietis Jesaja jau pirms Kristus dzimšanas teica: “Tādēļ tā saka Kungs Dievs: “Redzi, es likšu Ciānā pamata akmeni, raudzes akmeni, dārgu stūrakmeni, pamatu pamatu – kas tic, tas netrūksies!”” (Jes 28:16) Žēl, bet Viņa tauta Jēzu īsti nepieņēma. Par Kristus dzimšanu priecājās ganiņi un vienkāršā tauta, kas negaidīja ķēniņu spožās drēbēs un ar lielu varenību nākam. Viņi savā vienkāršībā ticēja apsolījumiem no Dieva un pieņēma Jēzu kā Dieva Dēlu. Dievs savā mīlestībā arī mūs – pagānu tautas ir pieņēmis un svētījis, dodams Jēzu kā mūsu Glābēju. Mēs caur Jēzus Kristus upuri pie krusta varam saņemt grēku piedošanu un mantot mūžīgu dzīvību Viņa valstībā. Apustulis Pāvils raksta: “Tagad jūs vairs neesat svešinieki un piemājotāji, bet esat līdzpilsoņi svētajiem un Dieva saime, kas uzcelta uz apustuļu un praviešu pamata, tās stūrakmens ir Jēzus kristus. Viņā visa celtne, kopā salaista, aug par svētu templi Kungam. Viņā arī jūs tiekat uzcelti par Dieva mājokli Garā. (Ef 2:19-22)

Arī apustulis Pēteris, atsaucoties un pravieša Jesajas teikto, runā par stūrakmeni, kas tiks likts ‘Cionā’. Tomēr viņš runā arī tālāk: “Jums, ticīgajiem, tas ir gods, bet neticīgajiem – akmens, ko nama cēlēji ir atmetuši. Šis akmens ir kļuvis par stūrakmeni un arī par klupšanas akmeni un piedauzības klinti. Tie, kas netic vārdam, klūp pār šo akmeni, tas viņiem arī lemts.” (1. Pēt 2:7-8) Dieva tauta Jēzu nepieņēma kā Dieva Dēlu un līdz ar to ir svarīgāko pamata stūrakmeni atmetuši, tādēļ viņš ir kļuvis viņiem par klupšanu. Viņi nespēj pazemoties un atzīt, ka ir maldījušies. Vieniem Jēzus ir kā Pestītājs un Glābējs, otriem – kā atgādinājums par paaugstināšanos un lepnumu. Jēzus ir pats runājis uz rakstu mācītājiem un virspriesteriem caur līdzību par ļaunajiem vīnkopjiem: ““Kāds cilvēks iestādīja vīnadārzu un, nodevis to vīnkopjiem, aizceļoja uz ilgāku laiku. Noteiktā laikā viņš sūtīja savu kalpu pie vīnkopjiem, lai viņi tam dotu no vīnadārza augļiem, bet vīnkopji to piekāva un aizsūtīja tukšā atpakaļ. Viņš sūtīja vēl otru kalpu, bet arī šo piekāvuši un pazemojuši tie aizsūtīja tukšā atpakaļ. Tad viņš sūtīja vēl trešo, bet tie arī šo, smagi savainojuši, izmeta ārā. Tad vīnadārza saimnieks sacīja: ko lai es daru? Es sūtīšu savu mīļoto dēlu, varbūt to viņi ņems vērā. Bet vīnkopji, viņu ieraudzījuši savā starpā sprieda: šis ir mantinieks, nonāvēsim viņu, un mantojums būs mūsu! Un viņi to izmeta no vīnadārza un nonāvēja. Ko nu vīnadārza saimnieks ar tiem darīs? Viņš nāks un šos vīnkopjus pazudinās, un dos vīnadārzu citiem” Kad klausītāji to dzirdēja, tie sacīja: “Tas nedrīkst notikt.” Jēzus, tos uzlūkodams, sacīja: “Kā tad jāsaprot rakstītais: akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūrakmenī? Ikviens, kas kritīs pār šo akmeni, sašķīdīs, bet, uz kuru tas kritīs, to tas satrieks putekļos.”” (Lk 20:9-18) Beigās mēs lasām: “Tie saprata, ka šo līdzību viņš bija stāstījis par viņiem.” (Lk 20:19) Vēl līdz šodienai daudzi no ebreju tautas nav pieņēmuši Jēzu kā Dieva Dēlu, un tādēļ viņu garīgā ēka nav stabila un droša. Apustulis Pāvils tik ļoti vēlējās visā savā garīgajā kalpošanā palīdzēt savai tautai pieņemt Jēzu kā Mesiju un arī saskārās ar ļoti lielu pretestību un pat nāves briesmām. Tomēr mēs varam būt Dievam pateicīgi, ka Viņš mums ir devis īstu pamatu – Jēzu Kristu, kas stāvēs, nekādu ļaunu spēku neietekmēts, drošs un mūžīgs.

Es aicinu mūs visus par to domāt. Kāds būs pamats mūsu dzīvei, tāda būs arī dzīve – laimīga vai šaubīga, katram vējam līdzi ejoša. Lasīsim Dieva Vārdu un pieaugsim Gara spēkā, lai nekas no pasaules nevienu – ne bērnus, ne jauniešus, ne pieaugušos neaizvelk prom no Kristus. Viņš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība! Āmen!