“Mēs arī esam Viņa dzimums (Ap. darbi 17:28)” (Guntis Jansons)

            Apustulis Pāvils savā ceļojumā nonāca Atēnās un, uzrunājot klausītājus, sacīja: „Lai tie meklētu Dievu un kaut taustoties censtos Viņu atrast, lai gan Viņš nav tālu nevienam no mums. Jo Viņā mēs dzīvojam un kustamies, un esam.” (Ap. darbi 17:27-28). Ja mēs piederam Dievam, esam Viņa dzimums, tad ikviens cilvēks, kurš atklājis savu radniecību ar Dievu, ir atklājis sevī vērtības un dārgumus, kuri ir pārāki par visiem pasaulē iegūstamajiem dārgumiem. Viņam nav vairs dzīvē augstāka un cēlāka uzdevuma par savu dievišķo īpašību izkopšanu un izdaiļošanu sevī. Tāds cilvēks vairs nevar sacīt, ka Dievs cilvēku būtu radījis nožēlojamu, smieklīgu, niecīgu un nīcīgu. Viņš ir atradis pats sevī Dieva lielo un vareno darbu cilvēkā. Cilvēks varētu tapt brīnišķīgs, ja viņš lietišķi būtu kopis, audzinājis un veidojis visas tās īpašības, kuras Dievs viņam piešķīris un, ja tas gudri būtu izlietojis visas tās dāvanas, kuras Dievs viņam ir devis. Ja cilvēks nav kļuvis tik brīnišķīgs radījums, tad tas tāpēc, ka viņš ir iekārojis un meklējis pēc tā, kas viņu nevis ceļ, bet pazemo. Cilvēks bieži dzīvo un strādā tā, ka viņa dzīve, kurai jālīdzinās Dievam, tiek drīzāk nomākta nekā izkopta. Neviens nevar sevi uzskatīt kā nevērtīgu, lieku un nederīgu. Ikvienā ir kāda daļiņa no Dieva, kas mūs padara vērtīgus Dievam. Mums ir vajadzīgs cienīt un mīlēt arī savu tuvāko, jo arī viņš ir Dieva radinieks. Arī viņā ir daļa no Dieva īpašībām, daļa no paša Dieva. Ja arī mēs savu tuvāko nevarētu citādi mīlēt un cienīt, ja mēs saskatītu viņā tikai vājības, ļaunumu un nepilnības, tad tā pārliecība, ka Dievs viņu ir mīlējis un ielicis viņā daļu no sevis, mūs neatlaidīgi pamudina būt vienmēr uzmanīgiem un atsaucīgiem pret visiem citiem cilvēkiem. Ja Dievs viņā ir ielicis daļu no sevis, tad ir nepieciešams, ka arī mēs ikviens ieliekam viņā daļu no sevis. Ieliekam savu labāko daļu un savu mīlestību uz viņu.

Mūsu attiecībās vienam ar otru, mums galvenokārt ir vajadzīgs vadīties tikai no tās domas, ka ikvienā cilvēkā ir kāda radniecība ar Dievu. Mums arī vajadzīgs ikvienu cilvēku vērtēt vispirms pēc tā, cik lielā mērā viņš šo radniecību ir izkopis un izveidojis sevī. Ja mēs redzam, ka kāds cilvēks visas savas zemākās spējas ir izlietojis un sevi ziedojis, lai izkoptu savas dievišķās īpašības, tad mums viņš jāpaceļ pāri citiem. Vienalga vai viņš būtu ievērojamākā vai mazāk nozīmīgākā darbā un vietā, būtu turīgāks vai nabadzīgāks.

Ja cilvēks pieder Dieva dzimumam, tad viņam sevī ir jānes kaut kas radniecīgs ar Dievu. Ja cilvēkam ir kaut kas radniecīgs ar Dievu, tad viņam vajadzētu meklēt Dievu, lai atklātu šo radniecību. Cilvēkam vajag tuvoties Dievam un mācīties Viņu saprast un pazīt. Cilvēkam ir iespējams tuvoties Dievam, jo Dievs nav tālu ne no viena no mums: „Viņā mēs dzīvojam un kustamies, un esam”. (Ap.d.17:28. p). Dievs ir tuvu tāpēc, ka daļu no Viņa mēs nesam arī sevī. Viņš ir atrodams. Tikai Viņš ir jāmeklē Viņa ceļos, nevis mūsu tekās. Dievam pašam ir savi ceļi. Ja daudzi cilvēki Dievu neatrod, tad tas ir tāpēc, ka šie cilvēki visu laiku ir staigājuši pa saviem ceļiem, kuros Dievs nav atrodams.

Dieva ceļus mēs atradīsim visur, mēs arī viņus viegli pazīsim. Dieva ceļi ir nosprausti un norādīti Dieva vārdos – Svētajos Rakstos. Ja mēs pazīsim šos rakstus, tad mēs pazīsim arī šo rakstu nospraustos ceļus. Dieva ceļi nav norādīti tikai Bībelē, tie ir atrodami arī virs zemes, jo pa viņiem visā savā pilnībā ir staigājis Jēzus Kristus. Kurš Jēzu Kristu ir izraudzījis par savu vadoni, un iet Viņam līdzi, tas vienmēr atradīsies Dieva ceļos.

Mūsu radniecība ar Dievu, uzliek mums par pienākumu un uzdevumu meklēt Dievu viņa ceļos, lai Viņu atraduši, mēs varētu sevī atklāt un pazīt tās īpašības, kas mūs dara radniecīgus Dievam. Tie cilvēki, kas ir staigājuši pa Dieva ceļiem, ir Dievu atraduši Kristus mīlestībā un sāpēs, un augšāmcelšanās garā un dzīvībā. Kas sevī atklāj šīs īpašības, ir piederīgi Dieva ģimenei. Āmen!