“Cīnies labo ticības cīņu” (Didzis Jansons)

  „Cīnies labo ticības cīņu, turi cieši mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, apliecinādams savu labo atzīšanas liecību daudzu liecinieku priekšā.” /1.Tim. 6:12/

  Pasaulē ir vairāk kā 6 miljardi cilvēku un visi kaut kam tic, jo bez ticības dzīve ir bezjēdzīga. Mēs esam atraduši Jēzu Kristu un ticam, ka Viņš ir īstais un patiesais Dievs, kas mums devis Bībeli, kurā ir viss, kas mūsu dzīvei ir nepieciešams. Agrāk mūsu draudzē bija pravieši un tad bija vienkāršāk, jo mūsu vecākiem un vecvecākiem bija skaidri saprotams, kā dzīvot, kā rīkoties daudzos neskaidros gadījumos. Tagad mums ir tikai Bībele, kuru lasot arī ir jācenšas saprast, kā dzīvot, lai mēs būtu Dievam patīkami un labi. Tagad mums vēl jo vairāk ir vajadzīga ticība, lai spētu pastāvēt šajā pasaulē, kas ir ļauna un bezdievīga. Kā Pāvils mums raksta savā vēstulē korintiešiem: „Mēs dzīvojam miesā, bet mēs necīnamies ar miesas līdzekļiem, jo mūsu cīņas ieroči nav miesiski, bet Dieva doti-vareni, kas spēj sagraut cietokšņus. Mēs apgāžam prāta sagudrojumus.” /2.Kor 10: 3-4/ Ticība ir tā, kas mūs uztur mūsu dzīvē, kur daudzkārt ir grūti, kur apkārt ir tik daudz kārdinājumu un iespēju izklaidēties, dzīvot līdzi lielākajai daļai cilvēku, kas tic tikai mantai un varai.Bet mums ir Jēzus Kristus, kas rāda pavisam citu dzīvi. Pāvils savā vēstulē Timotejam raksta: „Bet tu, Dieva cilvēk, no tā visa bēdz; dzenies pēc taisnības, godbijības, ticības, mīlestības, izturības, lēnprātības.” /1.Tim 6:11/ Šīs ir tās īstās īpašības, ar kurām ir jābūt apveltītam īsti ticīgam cilvēkam, arī mums. Tas ir grūti, pat ļoti, bet ne neiespējami. „Tu, mans dēls, smelies spēku žēlastībā, kas ir Kristū Jēzū.” /2.Tim.2:1/ Es pats arī varu liecināt, tā tas ir. Arī manā dzīvē ir bijuši daudzi gadījumi, kad ticība Dievam ir palīdzējusi. Kad liekas, ka ir ļoti slikti, vienmēr ir nākusi palīdzība. Tā bieži ir neizskaidrojama, ko var izskaidrot vienīgi ar ticību Dievam, kas visu redz un vada mūsu dzīves. Ja mēs patiesi ticam, Viņš neļaus mums iet bojā vai notikt kam sliktam. Viņš visu vērš par labu. Bet ticība arī uzliek pienākumus. Mēs nevaram ticēt, ka Dievs mūs vada un tai pašā laikā dzīvot pasaules dzīvi. Pāvils raksta: „Es piekodinu tev Dieva priekšā, kas visu dara dzīvu un Kristus Jēzus priekšā, kas sniedzis labo atzīšanas liecību Poncija Pilāta priekšā, stingri ievērot šo pavēli, lai tā netiktu aptraipīta un nopelta.” /1.Tim 6:13/ Mums jābūt kā paraugam šīs pasaules vidū, jo daudzi, redzot mūsu kristīgo dzīves stilu, var sākt ticēt un nākt pie tā Kunga. Bet var notikt arī savādāk, kad, pazīstot mūs kā ticīgus cilvēkus un redzot dzīvi, kas neatbilst tam, ko mēs sludinām, daudzi var iet pazušanā vēl dziļāk. Ticība var būt jau no bērnu dienām, bet var rasties arī vēlāk, redzot kristīgu cilvēku patiesu dzīvi, kas ir pavisam savādāka nekā lielā daļā pasaules.

  Mums paraugs ir Dievs, kas atklājies Bībelē. Ja mēs uzticēsimies Viņam, dzīvosim tādu dzīvi, kādu Viņš mums ir rādījis, tad arī mūsu dzīves nobeigums būs kā Pāvils ir rakstījis Timotejam: „Krietno cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis un ticību saglabājis. Vēl tikai man atlicis taisnības vainags, ko tajā dienā man piešķirs Kungs-taisnais Tiesnesis, un ne tikai man, arī visiem citiem, kam Viņa atnākšana ir mīļa.” /2.Tim.4:7-8/ Āmen.