“Kristus dzimšanas diena” (Guntis Jansons)

Mēs daudzi, gan kristieši, gan nekristieši, lielākoties ar prieku gaidām Ziemassvētku laiku. Tas parasti ir decembra mēnesis, pēdējos gadus jau novembris un decembris kopā. Gada vistumšākais laiks. Dāvanas, iepirkšanās, piparkūkas… Visās radiostacijās skan īpašs, Ziemassvētku repertuārs. Veikalu plaukti lūst no šokolādes salavečiem un eglīšu rotājumiem. Un tomēr, nav noslēpums, ka daudzos šie svētki izraisa arī pretrunīgas un negatīvas izjūtas. Ziemassvētku vecīši un Sniegbaltītes, kamanas un ziemeļbrieži, rūķi un brīnuma gaidīšana. Tā kā mazliet par daudz šīs pasaku ilūzijas. Vislielāko nastu šajā laikā izjūt tie cilvēki, kuri ir sabiedriski, sociāli aktīvi vai kuriem ir bērni. Pirkšana un cepšana, eglīšu pušķošana un dāvanu saiņošana. Varbūt dažs labs pantiņus samācījies vai izdomājis ko oriģinālāku. Vairākas nedēļās pēc kārtas skolās un darbavietās notiek dažādi eglīšu pasākumi, kuru scenārijs jau visiem sen labi pazīstams, un pēc kuriem cilvēki jūtas vēl nogurušāki un garīgi tukšāki, nekā šo svētku pašā sākumā. Tikai šo divu mēnešu garumā gandrīz nekur netiek piesaukts Kristus vārds, kura dzimšanas dienu mēs it kā svinam.

Ziemassvētkus aptver dažādas zīmes. Tās mēs redzam veikalu skatlogos, preču piedāvājumā, koncertu programmās, vispārējā svētku noskaņojumā. Mēs atkal dažādās akcijās tiekam aicināti dalīties mīlestībā. Ir Ziemassvētku atlaides.

Arī kristiešiem gadsimtu gaitā ir izveidojušās savas Ziemassvētku svinēšanas tradīcijas, kas pašas par sevi nav nekas slikts. Eglīte ir atradusi savu vietu, svecītes tiek iededzinātas. Dziedam īpašas dziesmas. Mūs apņem silta Ziemassvētku noskaņa. Pirmajos Ziemassvētkos visa tā nebija. Tās visas ir gadu gaitā izveidojušās kristīgu Ziemassvētku svinēšanas tradīcijas, kristīgu Ziemassvētku cilvēciskās zīmes. Betlēmē nekā no tā nebija. Noskaņa toreiz bija pilnīgi citādāka – ne svecītes, ne īpašās dziesmas, ne svinīga, silta noskaņa. Pirmo Ziemassvētku noskaņa bija kņada, pūlis, pilnas ielas un mājvietas. Cilvēki nebija nākuši klausīties Ziemassvētku dziesmas, eņģeļu vēsti, skatīties piedzimušo bērnu silītē. Jēzus piedzimšana nebija to dienu galvenais notikums. Daudzi jo daudzi aizgāja no Betlēmes uz mājām neko par Jēzus piedzimšanu nedzirdējuši.

Šodien jau arī ir līdzīgi. Daudziem Jēzus piedzimšana nav arī šodienas Ziemassvētku centrālais notikums. Un cilvēciskās Ziemassvētku zīmes nav novedušas un arī nevar novest pie Ziemassvētku patiesās būtības.

Neatkarīgi no tā, vai mēs ticam Kristum vai nē, šajos svētkos katrs no mums gaida mieru, prieku un pārticību. Tā ir taisnība, jo: «Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta» (Jāņa 3:16-17).

Jēzus Kristus nāca pasaulē, ne lai pārmestu vai tiesātu, bet lai dāvātu mīlestību, piedošanu un dziedināšanu. Tāds Viņš atnāca toreiz, un tāds pats Viņš šodien nāk pie katra no mums. Jēzus Kristus klātbūtne cilvēka dzīvē ir reāla un jēgpilna. Cilvēks, kas nav to pats piedzīvojis, var to nesaprast, taču katrs, kas patiesi atver savu sirdi Kristum, var ieraudzīt pasauli citām acīm. Viss apkārt iegūst jaunu, jēgu un nozīmi.

Dievs kļuva cilvēks, un atnesa mieru uz zemes cilvēkiem. Mieru ar Dievu un arī mieru ar tuvākajiem, lai cilvēks savienotu savu gribu ar Dieva gribu. Kungs ne tikai saka, ka mūs mīl, bet Viņš to īsteno darbos. Jēzus iemiesojās, kļuva cilvēks, lai mūs iemācītu dzīvot Dieva bērnu dzīvi. Jau ilgi pirms Jēzus dzimšanas Bībelē bija pravietots, ka parādīsies Dieva sūtītais Mesija jeb Kristus. Gan vārds ”Mesija”, gan vārds ”Kristus” nozīmē ”svaidītais”. Viņam bija jābūt svaidītam jeb Dieva ieceltam īpaša uzdevuma veikšanai. Dieva pravieši, kas dzīvoja pirms Jēzus, bija izteikuši diezgan sīkus paredzējumus, pēc kuriem citi varēja pazīt Mesiju. To varētu paskaidrot ar ilustrāciju. Ja jums būtu jādodas uz ļaužu pārpilnu autoostu, dzelzceļa staciju vai lidostu, lai tur sagaidītu kādu cilvēku, ko jūs nekad agrāk neesat saticis, tad būtu ļoti noderīgi zināt, kā tieši viņš izskatīsies. Dievs parūpējās, lai pravieši, kas rakstīja Bībeli, sīki aprakstītu, ko Mesija darīs un ko viņam nāksies pārciest.

Kristus ir piedzimis ne tikai Betlēmē, bet mūsos, un piedzimšanai seko gaidīšana. Tā ir mūsu garīgās dzīves galvenā daļa. Kristus nenovēršami nāks atkal. Tas ir fakts, kuru mēs nekādi nevaram iespaidot. Kristus atkalatnākšanu mēs nevaram ne atcelt, ne aizkavēt vai paātrināt. Mūsu daļa ir gaidīšana. Ar ko mēs šo gaidīšanas laiku piepildām? Tas ir process. Tā nav bezdarbība, tai ir jābūt gudrai rīcībai. Neviens taču negaidīs autobusu, ja zinās, ka šodien visi reisi ir atcelti. Nesēdēs pie ezera, ja zinās, ka zivju te nav. Neskries pa koridoru uz otru pusi, ja būs iekāpis nepareizā vilcienā, tādā, kas iet pretējā virzienā. Gudra gaidīšana. Vai tu gudri gaidi savu Kungu nākam? To, kura dzimšanu miesā mēs pieminam šodien Ziemassvētkos.

Ziemassvētki nāk nevis, lai Jēzu pieminētu, lai uz Viņu paskatītos, lai izjustu īpašas svētku noskaņas un tad visu noliktu līdz nākamajam gadam, kā svečturīšus un eglīšu rotājumus. Ziemassvētki nāk, lai kaut kas paliktu, lai Jēzum rastos vieta tavā dzīvē, lai kaut kas izmainītos. Tad, kad spožums ir nodzisis, dziesmas ir apklusušas, tad, kad tu ieej atkal savās ierastajās ikdienas dzīves grūtībās, tad parādās mūsu patiesā ticība. Mūsu garīgās dzīves ikdiena ir mūsu ticības rādītājs.

Jēzus no mums sagaida, lai mēs katrs kļūtu par piemēru savai apkārtnei, par Kristus zīmi šajā grēcīgajā pasaulē. Dievs grib mūs redzēt kā savas dievišķās godības zīmi. Kristieši šodienas pasaulē un draudzes šodien mūs uz to aicina.

Dzimšanas diena ir pagājusi. Centīsimies saskatīt Dieva godības zīmes savā dzīvē, lai varētu sagaidīt Jēzus otro atnākšanu! Āmen.