Un, redzi, balss no debesīm sacīja: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts”. (Mt 3:17)
Ir tikko pagājuši Ziemassvētki – Kristus dzimšanas svētki. Vēl mums prātā Bībelē aprakstītās un daudz mākslas darbos, filmās, aprakstos tēlotās ainas ar Kristus bērniņu lopu silītē. Bet tajā laikā vēl šis notikums ir tikai ikdienišķs gadījums, ko droši vien retais ievēro. Tikai gani, kas savus lopus gana ārā, saņem eņģeļu nesto vēsti, ievēro un arī notic tai. Cik tas ir zīmīgi, ka nevis rakstu mācītāji, farizeji, nevis augstdzimušie jūdi, bet gan nabaga gani pirmie saņem šo ziņu. Bet tas jau nav bez nolūka – jūdu varenie tādu ziņu nepieņemtu un neievērotu. Lai gan pravieši jau sen sludināja par to, ka Mesijam jānāk uz zemes, Viņam taču jāpiedzimst ķēniņu pilī, nevis lopu kūtī. Gani gan nav vienīgie, kas saņem šo ziņu. Jau pirms šiem notikumiem austrumu zemēs gudri, mācīti vīri ievēro debesīs jaunu zvaigzni, kas ir daudz spožāka par pārējām. Viņi saprot, ka tā ir zīme lielam notikumam. Viņi ar savām dāvanām nonāk Betlēmē, sekojot zvaigznei un ticot, ka šis bērns, kas piedzimis, nav vis parasts jūdu bērns, bet gan nākamais jūdu un visas pasaules ķēniņš.
Zvaigznes diena. Šai dienai kristieši ir piešķīruši arī citu nozīmi, šo dienu sauc arī par kristību dienu. Mateja ev. 3. nodaļā ir aprakstīts notikums, kur Jēzus nāk pie Jāņa Kristītāja kristīties. Jānis Kristītājs ir pārsteigts. Viņš zināja, kas ir Jēzus, un tāpēc izbrīnā prasa – kā tas var būt, ka tu nāc pie manis. Man vajadzētu no tevis tapt kristītam. Arī mums tā varētu šķist -Jēzus taču bija Dieva dēls. Bet kā Jēzus uz Jāņa jautājumu atbild? Tam visam tā jānotiek. Kā mēs iepriekšējā nodaļā lasījām, pie Jāņa Kristītāja nāca dažādi cilvēki kristīties – gan patiesi grēkus nožēlojoši ļaudis, gan liekuļi rakstu mācītāji un farizeji. Un viņu vidū stājās arī Jēzus. Vai šī Viņa rīcība būtu vienkārši tradīciju ievērošana, vai Viņš gribēja parādīt, ka ir viens no visiem tiem, kas tur bija? Tomēr nē, tāds nebija Jēzus nodoms. Viņš piepildīja Dieva gribu. No vienas puses Viņš bija kā cilvēks, kā jūds, kā līdzīgs starp līdzīgiem. Bet viena lieta Viņu no visiem atšķīra – Viņš bija bez grēka. Laikā, kad Jēzus staigāja virs zemes, visi Viņu redzēja kā cilvēku ar savām ciešanām, kā izslāpušu, nogurušu un līdzīgu visiem citiem. Tāpēc arī Viņš kristījās pēc jūdu tradīcijām, bet tad parādījās Dieva plāns. Kad Jēzus izkāpj no ūdens, Debesis atveras, Dieva gars kā balodis nāk uz Jēzu, un atskan balss: “Šis ir mans mīļais Dēls, uz ko man labs prāts”. Tagad klātesošie atskārst, ka šis viens no viņiem ir kas vairāk, ka Viņš ir kas cits. “Redzi, mans mīļais Dēls”. No šī brīža Jēzus sāk savu lielo uzdevumu uz zemes, Viņš sāk nest upuri par visiem grēciniekiem. Laikā, kad Jēzus bija uz zemes, viņa līdzgaitnieki varēja teikt – Dievs ir starp mums. Viņš panes tās pašas grūtības, Viņš cieš, Viņš ir cilvēks ar visām cilvēcīgajām īpašībām. Izņemot vienu – Viņš ir bez grēka. Un tomēr Jēzus dara arī lietas, kas cilvēkam nav pa spēkam. Viņš apsauc vētru, Viņš paēdina tūkstošus no nekā. Viņa mācekļi to visu redzēja un saprata, ka Jēzus ir kas vairāk kā cilvēks – Jēzus ir Dievs, Izraēla Ķēniņš, kas jūdiem jau sen bija solīts.
Šajā Kristību dienā ar šo kristīšanas rituālu Jēzus ienāca mūsu vidū kā viens no mums. Un tomēr ne tikai kā viens no mums. Viņš ienāca kā Glābējs, Pestītājs ar savu dievišķo spēku. Un Viņš joprojām ir ar mums un būs līdz pasaules galam. Dzīvosim tā, it kā Kristus būtu arī fiziski mūsu vidū un iemantosim Viņa žēlastību un pēcgalā arī mūžīgo dzīvību. Āmen.